11.diena

2014.gada 10.jūnijs

6 no rīta ieripinam Gvatemala City. Transfēra šoferis mūs jau gaida. Lēcām busā, pa ceļam vēl 4 turisto savācām un velkam uz Antigua. Jau kuro reizi šī ceļojuma laikā iebraucam un izbraucam no šī miesta. Varētu jau likt mīksto, bet Maya travel kantorī stāv Čirkainā sega un glezniņš. Jābrauc. Raksturs jāaudzina.

Esam klāt. Ejam uz Maya Travel. Ciet! Diez kāpēc mani tas neizbrīna, nesatrauc un neskumdina. Tāpēc, ka zinu, ka ja viņi līdz aizbraukšanas neatvērsies, tiksies ar dusmu Dievu - tūlīttumanredzēs.

Aizejam uz 15 m attālo Burger King, paņemam pa kafijai un tējai, lai leģitimizētu savu klātbūtni viņu tualetē. Tur gāja vaļā ikrīta svētais apmazgāšanās rituāls. Nekas nevar būts labāks par zobu rūķīšu izlikšanu no viņu patvaļīgi apdzīvotās platības....nu vismaz uz laiku.

Čirkainais kā jau pieradināts un atkarīgs no baleaditām, sāk dīdīties, nu ejam Džoni, nu ejam. Nu aizejam. Ko ta mēs tur redzam. Ciet. Ko ta Tu gribi 9:10. Čirkainajam bēda klāt, ko nu darīs, kā nu būs. Mierinu un solu, ka mēģinās tādas uztapināt mājās. Čirkainais priecīgs.

Ap 9:30 startējam uz Gvatemala City. Pa ceļam uzņemam vēl vienu braucēju no viesnīcas- muzeja, kurš tā kā pāvs, rotājas, nesdams 5 zvaigznes. Stilīgākais jau tas, ka šāda līmeņa proletariāts brauc ar cita veida transportu, ne ar tādu busu ka mēs. Tam čalim laikam pietrūka 35 USD, lai ar taksi 30 minūtēs tiktu līdz Gvatemala City. Nu mēs pa 1 h aizbraucām.

Izmeta mūs ap 10:15 pie Tica Travel tūres biroja, kurā tad nu nositām laiku līdz 14:00, kad brauksim atpakaļ uz nabadzīgāko un lētāko Centrālamerikas valsti - El Salvador. Uzēdām pusdienu, Džonis tapināja ceļojumu aprakstus, Čirkainais pielaboja. 

Čiki, briki un jau 14:00 traušamies busā un laižam back to San Salvador. 275 km 6 h. Tāda ir bilance. Gvatemalas pusē mūs pavada lietusgāzes. Temperatūra nokrīt no +28*C Gvatemalā, līdz +21*C robežpārejas punktā. Gvatemalas pusē velkam savas miesas no busa pases atrādīt. Mums uzbrūk. Nē, nē, ne jau traki ziloņi vai badīgi zemnieki...... Naudas mijēji ar naudas žūkšņiem...maina visu no USD uz Quetzel un otrādi. Viens zaķis piedāvāja banānmaizi/kūku mājas gaumē. Bads jau lika par sevi manīt, bet atmetu to domu. Jāatsitās no 20 par viena zaķa uzmanību. Paldies, man pašam sava. Tad vēl muitniekiem patīk fotoalbūmu pasē aplūkot. Viss bumbās. Gvatemaliešiem vispār pie kājas, kas pa lielam iebrauc vai izbrauc no valsts. Doķus pastās un sveiki. Salvadoras pusē šiem nav pat normāla būda, kur patverties. Sēž džeki teltīs. Uz robežas noturēja 40 minūtes. 3 aizdomīgos izvilka ārā uz pratināšanu un konfrontāciju. Beigās visi sēžam busā un kratamies uz galvaspilsētu.

Ap 19:00 esam iekš San Salvador. Ņemam aiz bārdas pirmo taksistu, un par 10USD esam būdā. Gandrīz vai kā mājās atgriezušies. Ziniet, cilvēkam pilnai laimei vajag maz. It sevišķi pēc zināma kultūršoka, desmitiem stundu autobusā un 3 dienu dušas iztrūkuma. Vajag karstu dušu. Džonis gan vēl labprāt ierītu kādu buritto.

Sacīts - darīts. Metam pekeles stūrī, dolāru saišķītis padusē, jožam uz Las Fajitas. Tas ir tas iestādījums, kuru gribējām apmeklēt, kad pirmo reizi sabijām El Salvador. Toreiz veiksmes dievi nebija mūsu pusē un pār mums valdīja Sīmanis (varenais miega Dievs). Šoreiz Sīmanis stāvēja kaktā un nokaunējās par izgājušās nedēļas amzieri. Nepilnās divās minūtēs, platu smaidu izrotātu seju, Džonis Čirkainam pataisa vaļā ēstuves durvis. Istabeņa, kas citreiz pilla ļaužu, tagad pustukša stāv. Mums, badīgajiem igauņu zemniekiem, tas netraucē mest kaunu pie malas un pakalpot kurkstošajam vēderam, ieņemt vietu tuvāk virtuvei. 

Tiek atnestas ēdienkartes. Čirkainais, zaglīgajām ačtelēm zibot, boksterē ēdienkarti, izlasot no tās vēderam piemērotākās ēdmaņas. Izvēle apstājas pie makten prāvā buritto. Beigās būs ar maktens, nu riktīgs struņķis. Garais Džonis no bada jau pa fāzēm sagājis - lasa ēdienkarti no kreisās uz labo, pie tam vēl augšupēdu. Nu kā ta Tu, cilvēks būdams, pie bada vari šitā kaut ko saprast. Apgriežot ēdienkarti augšupēdu, Džoņa skatiens dziļdomīgi apstājas pie grillētām rukšķētāja ribiņām. Labs i, nav ko vēderu kaitināt, pasūtinām un gaidām. Atnes pillu šķīvi ar pašu ceptiem kukurūzas čipšiem, 5 veidu mērcītēm, tomātu-sīpolu-kinzas salsu. Gandrīz jau pierijāmies ar uzkodu. Džonis jau grasījās mērcītes ar karoti klopsēt. Čirkainais Džoni nokaunināja, sak', ciemos jau esi, ne mājās, un nemaz nedomā mērci no šķīvja laizīt...ij nedomā. Kādu laiku miers. Vēders jau sākt nedaudz murrāt, pielabināju ar gaidāmajām gastronomiskajām izvirtībām. Teicu vēderam, ka atļaušu kādu kauliņu patērēt, ja labi uzvedīsies. Šis nu pacietīgi murrā. Urā, dzērieni klāt. Čirkainais strebs ūdeni ar minerāliem. Džonis nostrēbsies Coca-cola. A atnes arī šņabja grāzītē kaut kādu žižu. Domājām, ka šmigu. Nekā nebija - svaigi spiestu laima sulu. Nu tad to pa piešpricei pielejam i ūdenim, i kolai. Cits smeķis uzreiz. Un tad nāk ēdiens - buritto un ribiņas. Kas par smaržu un kas par garšu. Es Jums saku, tām ribām bija klāt E621 jebšu UMAMI jebšu garšas pastiprinātājs. Ēd, ēd un nevar atrauties. Kuņģis jau ziņo par iespējamo evakuāciju, bet Tu cilvēks nevari atrauties. Noēdām visu pa tīro, pa kluso vēl ar maizīti pa šķīvi izbraucīju. Basta. Pasūtām rēķinu, a šie vēl saldo atnes - čipši apslacīti ar medum līdzīgu substanci un apkaisīti ar pulveri, kas garšoja pēc āboliem un kanēļa. Aš knapi līdz būdai tiku, visu laiku gāžos uz priekšu......a ko Tu gribi, pēc šitāda rauta, rumpja smaguma centrs no dibuā uz vēderu izmainījies.

Čau! Šodienai viss, rīt jauna diena, jauni piedzīvojumi....

10.diena

2014.gada 9.jūnijs

No rīta ap 6:30 esam Flores. Man patika kā Čirkainais šo miestu nodēvēja - tūristu rezervāts. Un zināma taisnība jau ir. Santa Elena pilsēta atrodas pie Lago Peten Itza. Šajā ezerā ir sala, kas ar tiltu savienota ar sauszemi. Sala ir nosaukta par Flores. Te ir tikai viesnīcas, ēstuves, bodītes. Uz šejieni var tikt ar auto vai tuk-tuk pa tiltu vai ar laivu pa ezeru. Šeit mīt tūristi. Viss viņiem pakārtots. Līdz ar to arī drošāk nekā ārpus rezervāta. :)

Ūsains brattella mūs sagaida un saka, ka būs mūsu šoferis. Nu jau jau dikti grib, lai jau. Braucam uz lidostu. Tur ar 15 minūšu intervālu, katru rītu ielido divi reisi no Gvatemala City, ar Tikalas apskatīt tīkotājiem. Man jau viss vienā putrā. Kur inki savus nocietinājumus būvējuši, kur acteki, kur maiji. Tas, kur šodien laižam, ir Maiju mantojums. Kamēr mēs kafiju dzeram, ūsainis gaida klientus. 

Žvīks, žvāks 1h mauciens, nepilni 60km, līdz esam Tikalas miestā. Parkā ieeja 20 USD. Pat ja Tu esi norezervējis vienu no 3 parka teritorijā esošajām viesnīcām, tāpat jāpērk ieejas biļete. Gribi to visu jaukumu saullēktā vai rietā skatīties - maksā ragā. 

Mūsu grupai piekomandē gidu. Lāga opis, ar savu redzējumu un viedokli. Mūsu grupā ir 5 cilvēki, Garais Džonis, Čirkainais, viena sieviete no ASV (kas 20 reizes brauksi uz Belizu, arī šoreiz, bet vēl pieķērusi klāt Gvatemalu). Vēl viens pārītis no Vācijas. Zaķis gan vairāk pēc spānietes izskatījās, lai gan brīvi šprehēja gan vācu, gan angļu, gan spāņu mēlē.

Iespaidīgumu šim parkam, manuprāt, iedod tas, ka piramīdas atrodas džungļos, kuros mīt jaguāri, pumas un vēl 3 kaķveidīgie. Te mīt tarantuli, čūskas, pērtiķi, tukāni un mākslīgi izveidotajā dīķī pat kroksis. Bija 2, viens no tiem dabūja vienvirziena biļeti. Lielāko daļu dzīvo radību var sastapt krēslā vai naktī. Pa dienu tie sutina. Gids jaguāru pēdējo reizi redzējis pirms 2 nedēļām, krēslā, kad pēc saulrieta tūres devušies prom. Ar tādu gidu var iet izlūkos. Par katru zāli, krūmu vai koku var pastāstīt. Bija stāsts arī par koku, kuram maiju kultūrā tika piedēvēts pārdabisks spēks, tas savienoja pazemes valstības n līmeņus ar debesu valstības n līmeņiem. Šis koks burtiski ir attēlots asa sižeta piedzīvojumu fantastikas trillerī Avatars. Aiva, Eiva vai kā tamlīdzīgi bija tur apsaukts.

Parādīja gids lapgriezēju skudru midzeni un viņu iemīto taku. Skudras grauž viena auga lapas, pa gabalam (vismaz 10x lielāks par pašu skudru) nes uz pūzni, audzē uz lapām kaut kādu sēni un mielojas. Redzējām arī mērkaķus, kuriem tā patīk tūristi, ka tie pa džungļu augšējiem stāviem nonāk virs uzpurējamā tūrista un vārda tiešākajā nozīmē izkārnās uz galvas. Mums tas gāja secen, bet i bijuš' gadījum'. Dzirdējām pērtiķus, kas paši maziņi, bet rīkles....oi, oi, oi... Kad tika uzņemta filma Jurassic park, dinozauru izdoto skaņu vajadzībām skaņu cilvēki esot sēdējuši kuitos (biezi krūmi. Liepājas pusē) un ierakstījuši šo tēviņu izdotās skaņas. Šādi tiek dalīta teritorija. Abi bari bija gana tuvu, lai viņu mērkaķošanās celtu gaisā spalvu uz rokām. Nu, protams, stāsti, kad, kādiem nolūkiem šīs piramīdas tika celtas, kas cēla, cik ilgi un ar ko bija rados. To visu neatstāstīšu, ja gribās iegooglējiet. Bijām uzrāpušies līdz vienas piramīdas augšai, cik nu to atļāva trepe. Šajā punktā esošs cilvēks ir augstāk par 1/3 Gvatemalas teritorijas - tās, kuru klāj džungļi. Tā teikt, vari sajusties kā džungļu pavēlnieks, maiju valdnieks. Lieki piebilst, ka visā parkā mudžēja no dažādās uniformās tērptiem vīriem ar stroķiem. Citam bise, citam pistole, dažam pat AK-47 jeb kalašņikovs......kam mazāka dienesta pakāpe, tas vicinājās ar mačeti.

Skaidrs ir viens, ka Tikalas komplekss, Belizas komplekss un Machu Picchu ir tās ko vajadzētu paskatīties. Varbūt kāds oponēs, sakot, ka Meksikas Čičenica ir krutāka...maybe......bet uz turieni kaut kā nevelk.

Savas 4 h nostaigājāmies, tad iekodām maltīti. It kā saturā ierastu, bet pirmo reizi nepārsālītu. Tvaicētie, nedaudz apceptie dārzeņi bija paša laikā. Pēc tam mūs ved atpakaļ uz Flores.  

Visu pēcpusdienu nīkstam Flores. Silts, mitrs......ļoti nogurdunoši. Ejam veldzēt dvēseli ar jogurta saldējumu (uzjauca mums mango-ananāsu). Tā gaidīšana mani piebeigs. Esmu sasvīdis nejēgā, krekls nežūst, bāāā. Pulkstenis rāda 7 vakara stundu. Busa nav. Čirkainais jau izspēlē sazvērestības teorijas. Džonis ņem kājas pār pleciem un pošas uz vietējo tūrkantori budēļos. Beigās jau buss atbrauca, paņēma arī mūs. 20:00 no Santa Elena startējam uz Gvatemala City. Neskatoties uz 9 h pārbraucienu, jūtamies labi. Secinājām, ka viss atkarīgs no busa beņķu ērtuma. Galvenais, ka var zobus izmazgāt. :) 

Pa nakti bišķi korķī pasēdējām. Divas fūres, līkumotā kalnu ceļā pamanījās saiet ragos. Rezultātā abas uz ceļa krustām, abām kabīnes nodegušas. Bija vai nebija bārbekjū, grūti teikt. Bet rindas gan. Tai, kurai braucām pretī, savi 7 km bija.

Tiekamies rīt.

9.diena

2014.gada 8.jūnijs

Rīts. Celties negribas. Čirkainais gražojas, sper deķi zemē un kliedz vaimanas.

Tikmēr Džonis ar savu lietpratēja aci ievērtē situāciju aiz loga - pa nakti normāli lietus žvidzinājis. Saimnieks krāso viesnīcas iekšpagalma sienu zeļonkas krāsā. Labi, labi. Kas vēl. Saule spīd? Ku ta tik agri? Pēdējās 2 dienas līdz pusdienām viss pa miglaino. Džonis netic savām acīm, jož uz vannas istabu skatīties pa otru logu. Jomajo. Točna, saule spīd, lietus nav, mākoņu nav un beidzot var redzēt visus 3 ezeru ieskaujošos vulkānus. Čirkainais, šitos brīnumus dzirdēdams, beidz māžoties un jau pēc 3 minūtēm miera stājā paziņo par gatavību doties vulkānus iemūžināt. Pie reizes izdomājam arī brokastis vietējo gaumē ierīt.

Kas darījās uz ielas. Bēdu ieleja. Puikas vakar bija atlaiduši vaļīgāk jostas un tā pavairāk paniekojušies ar zaļo pūķi. Visi cīņā zaudēja. Viens bija nolicies pačučēt pie viesnīcas žoga. Kad nācām atpakaļ jau vairs nebija, pats aizrāpoja, vai sieva ar mīklas rulli aizdzina, nav zināms. Viens tipāžs pie vietējās bodītes ar čomaku sūca alu. Pēc norasojušās bundžas spriežot, alēns bija auksts, bet pēc sejas izteiksmes, ar kādu viņš to mēģināja dabūt sevī, izskatījās, ka viņš zirga sūdu būtu pārkodis. Koroče, vēl daudzi sagurušām sejām tika manīti.

Nonācām piestātnē, safočējam vulkānus tā un šitā. Iesim brokastīs.

Brokastis. Izlēmām, ka ēdīs turpat, kur aizvakar pusdienas. It kā būtu citi varianti. Abas pārējās blakus ēstuves vēl grillus nekurināja. Arī bufetnieces izskatījās gurdas. Nekas, pasūtam un gaidām. Jobans Bobans. Brokastis ēd tā riktīgi - uz šķīvja vāļājās pasūtītā omlete ar tajā iecepto Chorizo desu, kā arī rīsi ar dārzeņiem, sacepti makaroni un dārzeņi. Džonis bija pasūtījis rīta kapiju. Atnes baltu žižu māla krūzītē. Nostrebjos, hmmm..... Nevar saprast kaut kas uber salds. Vēlreiz.!?!? Čirkainais izsaka minējumu, ka visticamāk kafija  saldināta ar krietnu devu iebiezinātā piena. Beigās Čirkainais neiztur, ņem ka to kafiju garšot. Pēc tam tāds zviedziens......Čirkainais smej vēderu turēdams un, knapi spējot izdvest, jautā: Tu zini, kas tajā krūzē?.... ,?!?!?....tur ir pārsaldināta auzu tume ar kanēļa piešprici.... Kas, kas? Džonis tā gribēja kafiju, ka spēja to sagaršot tur, kur tās nav. Cik smalki smadzenes strādā. Sākumā jau likās, ka nav labi, bet kaut kā negaidīju, ka man "cafe con leche" vietā iesmērēs auzu tumi vulgaris.....smalki, ne?

Ejot atpakaļ uz būdu sadabūju foto pierādījumus manis jau pieminētajām kazām namordņikos. He he he :)

12:00 mūs savāc no būdas un ved uz Antigua. Tur mūs izmet Plaza Central. Velkamies ar visām somām uz Maya Travel, kantori, kurā norezervējām tūres un kurš apņēmās glabāt mūsu somas, kamēr viesosimies iekš Tikal - sens maiju civilizācijas kultūrvēsturiskais piemineklis. Aizejam, a kantoris ta ciet. Ko nu? Sadomājām uzzvanīt. A zona ta nav, tobiš Tele2 šajā aspektā sucks. Doma netiek atmesta, eju medīt kādu vietējo, kas uzzvanīs, izteiks manu sāpi, izstāstīs risinājumu un tiks dāsni atalgots. Trešais kantoris pēc kārtas izrādās veiksmīgs, čalis runā angliski. Tā un šitā, jā, viņš to zaķi no Maya Travel zina, viņa esot māsa zaķiem kas strādā iekš Ash Travel, tepat aiz stūra. Kamielis Džonis ir uzkrāvies, iet mekēt Ash travel. Ir ar'. Zaķis bišku līdzīgs zaķim no mūsu kantora. Tā un tā, es latviski, viņa spāniski. Tik daudz, ka ir problemo viņa saprot. Es saprotu, ka kaut kas lietas labā tiks darīts. Dzin, dzin, dzin.....man dod trubu. Vārds pa vārdam, somu varu atstāt viņu kantorī, viņa to nogādās mūsu kantorī, kurā to varēsim dabūt pēc atgriešanās. Paldies par to pašu, ticamības momenta nav...bet ko darīs, uz piramīdām līdzi nestieps. Labi, somu atstājam, ejam pastaigāt. 

Čirkainais pret ziedojumu ieiet baznīcā. Pafočē, paskatās vietējo tusu. Šie baznīcā ne tikai palūdzās, padzied, bet arī ieturās, uzsit klaču ar mācītāju....nu vienvārdsakot, labi pavada savu brīvo laiku. Es tikmēr ārā vēroju 2 tirliņu izdarības. Man liekas, ka varētu būt mazdēls ar vectēvu, bet tikpat labi, 2 dažāda vecuma un izcelsmes indivīdi. Abi, stāvlaukumā pie baznīcas, uzņemas ieviest kārtību, riktējot, kur nu katram jāparkojas, jābrauc un citādi jāiznesas. Naudu čaļi grib, bet strādāt ņefiga. Vectēvs labā ķirsī, nē, šajos klimatiskajos platuma grādos labāk piestāvētu....vectēvs dižā ananāsā, knapi turas kājās, kaut ko māj ar rokām....ja es sēdētu autiņā, nevarētu saprast, kam viņš ko saka, kam paredzētas roku kustības un nedod Dies' vectēvu ieraus riteņa arkā....jaunajam tirliņam acumērs vispār nešancē un viņš nedomā, kā auto vadītājam pēc tam ērtāk būs izbraukt. Ka tik kaut kur ieparkot, pastāvēt blakus, pavicināties un saņemt lielo rubuli..... Traģikomiski.

Baleaditas. Kas tas tāds? Ēstuve, kurā saimnieko viens čalis, tā teikt ģimenes uzņēmums. Čirkainais gribēja šo tankštelli apmeklēt jau tad, kad bijām pirmo reizi Antigua. Toreiz, Garais Džonis apņēmības pilns devās šo vietu meklēt, bet nekā. Lietuvēns, ja ne vairāki, bija piemetušies un neļāva to vietu atrast. Kā šodien izrādījās tā bija metrus 50 no vietas, kur pārstāju to meklēt. Smiekli caur asarām. Puņķi un asisnis. Spēks un daile. Es pats todien, kad šo kantori neatradu, sasmējos, ka būs funny, ja tad, kad iesim ar Čirkaino, ēstuve atradīsies. Nu labi, pie lietas. Vietas iestādījumā tik daudz, ka 20 cilvēki stāvus var satilpt. Nezinu kā Vecrīgas stand-up bāros, sen nav būts, bet péc nostāstiem, jo vairāk cilvēku, jo intīmāka atpūtas atmosfēra. Te tāpat. Tikai šodien te mūs sagaida šefs (sauksim viņu par Rodrigez), kas pats šmorē un pasniedz. Viņa sabutiļņiks a ļa Antonio un viņu kopīgs paziņa Huans. Antonio kliedz, lai nākam iekšā, baudot ēdienu, vīns līšot straumēm un mūzika skanēs. Pēc nelielas vārdu apmaiņas secinu, ka Antonio ir saticis to pašu Dievu, ko čaļi Panajachel....- vaikāgalvašorītsāp. Bet Antonio jau ir omu uzlabojis un kaut ko sūc no glāzes. Spriežot, ka ēstuvē bija tikai viena vīna pudele, kas bija neatvērta, pārdevās tikai alus, tad skaidrs, ka Antonio zem letes bija kas niknāks. 

Pasūtam Baleaditas, kas ir principā vienīgais ēdiens, kas te pieejams. Jāsaka kā bija, nemēģini - kļūsi atkarīgs. Kā raksta TripAdvisor, viens čalis esot šito mantu noprovējis, palicis Antigua vēl uz mēnesi - piekopis izlaidīgu dzīvesveidu un barojies ar šiem izstrādājumiem.  Principā tā ir tortilla (nesapratu kviešu vai kukurūzas), kurā tiek likts attiecīgs pildījums un karsta pasniegta uz pīta salmu šķīvīša. Lai katru reizi nav jāmaina šķīvis, starp to un pankūku bija kulifāna celītis (citi pazīst arī kā celofāna kulīte, plastmasas stērbele). Sākumā nomēģinājām ar vistas pildījumu. Fonā Antonio spēlēja dzīvajā uz ģitāras spāņu un angliski dziedošo meldiņus. Brīžiem aizbrauca auzās, bet kopumā ok. Huans ik pa brīdim piedziedāja, bet izskatījās, ka viņu vairāk aizrauj selfiju kustība - fočēja sevi izkliegdams vārdu whisky, tad drudžaini to visu kaut kur iepostēja. Uzēdām, kļuvām atkarīgi, pasūtījām vēl. Šoreiz pēc šefa izvēles. Nekad nevarējām iedomāties, ka pankūka, pildīta ar uz grila apceptiem ķiplokiem un viegli marinētiem spinātiem, garšotu tik debešķīgi. Iesaku, ja kādreiz sadomājat aizbraukt uz Antigua Gvatemalā. Kronis visam, kā 2 vietējie lenca Čirkaino. Nu tā diplomātiski - ja gribas iečilot labākajā klubā miestā, welcome. Ieeja bez maksas, 3 drinki bez maksas.....ai, ai, ai.....Čirkainajam jau acis deg, kā nekā pirmā baleadita tika noskalota ar vietējo tumšo - Cabro. Dūša uztaisīta, Čirkainais nu grib iet gatves deju griezt.

Esot pilniem līdz ūkai (var teikt arī lūkai, jo tas paātrinājumu nemaina) šļūcam sava tūroperatora kantora virzienā. Ka Tevi sasvīdušie āži - vaļā.....no tiesas vaļā. Eju budēļos. A kauties ta nav ar ko. Kā izrādās, basņa jau sacerēta. Tas zaķis, kas mūs apkalpoja esot dikti slima palikusies (suns saprot ko ēdis un kantorī vairs nerādās), aizvietojot kolēga. Šamajam visu laiku šancējot kaut kas ar acīm, vai ta sarkanas paliekot, vai ta graužot, vai ta viss kopā. Gribēju jau teikt, lai beidz tos porņikus lūrēt. :) beigās aizšļūcu līdz Ash Travel un ar savu tarbu vilkos uz Maya travel. Lai arī Džonis ir kārs uz piedzīvojumiem, bet ne tādiem, ko vienpersoniski nohaltūrējusi viena mamzele Gvatemalā. Būs ka jāatstāj slikta atsauksme par šo kantori. Punkts un basta.

Nu tad beidzot kā baltie cilvēki. Aizšļūcam iedzert kafiju un pavērot ļaužus centrālajā laukumā.

18:00 transfērs uz Gvatemala City. Tur 2 h meditējam autoostā, no kuras sekos 9 h nakts mauciens uz Santa Elena. Tas ir aptuveni 500 km uz ZA no Gvatemala City. Arī brauciens no Gvatemala City uz San Salvador ilgst 6 h, lai gan jābrauc tikai 275km. 

Labs i, see U rītā.

8.diena

2014.gada 7.jūnijs

Šodien mauksim ezeru (lago Atitlan) apskatīt. Liela tā pļaņčka nav, gandrīz kā Liepājas ezers. Tūrīte ietver sevī laivu, kas Tevi aizved uz kādu no miestiem, izlaiž uz stundu un tad velk uz nākamo miestu. Pus dienu tādā veidā var nobumbulēt.

Pirms starta laivas kapteinim tiek iedota dienas izpeļņa. Tā arī neuzzinām, cik katrs maksā, cik pārmaksājis un cik uzvārījies. 9:00 tiek dots starts, mūsu laiva tā kā izraujas vadībā, tā kā nē. Beigās tomēr nē, jo citas laivas tajā virzienā nebrauc. Citas laivas vispār nebrauc. Čirkainais dod savu rezumē - tur laikam pie vainas nesezona. Sezonā laivas ir pillas ar stupido turisto, kas grib braukt miestus skatīt. Nesezonā nevar vienu laivu novākt. 

1.miests. San Marcos La Laguna. 

Miests kā jau miests. Vispār jau velk uz sādžas statusu. Divas ielas. Viena no labās uz kreiso, otra no austrumiem un rietumiem. Pa vidu satiekas. Tur baznīca, skola un vēl fig viņu identificēsi kas. Interesanti, ka baigi labi uz aci var redzēt, ka ezerā ūdens līmenis ir cēlies pa metru. Zem ūdens puse mazmājiņas (nejaukt ar sirsniņmājiņu), vecais laivu steķis, kāda uzmūrēta apmalīte. No vietējiem loģiski izskaidrojumu nesaņēmu, norakstīju uz globālo sasilšanu un tuvojošamies Saeimas vēlēšanām.

Pēc uzrakstiem uz katras sētas, kokos iekārtajiem ziņojumu dēļjiem un "vietējo" bālģīmju izskata - skaļi Čirkainajam daru zināmu, ka šī ir svaigēdāju, veselīga dzīvesveida un tūristu naudas iesmelšanas vieta. Uzraksti vēsta, ka vari palikt eco būdā, bungalo, teltī. Par to protams, Tev noplēsīs 9 ādas un vēl matus piedevām. Ziņojumu dēļi vēsta, ka bezmaz vai katrā caurumā var ar jogu un no tās atvasinātajiem fizkultūras elementiem nodarboties. Pie viena no šādiem ziņojumu dēļiem piestiprinātais virziena rādītājs (koka dēlis ar bultas attēlu) aicina mani iet starp diviem žogiem, čut ne iekšā tādā mēslainē, kur es savu kuci lietus laikā nedzītu, kur nu vēl pats čurāt ietu. Var jau būt, ka aiz tās sētas mani apņemtu miers, apgarotības sajūta un es kļūtu par pārdesmit dolāriem vieglāks. Var jau būt. Džonis netic mārketinga trikam un laiž ļekas. Galu galā mums tikai stunda dota. 

Vietējie bālģīmji vairāk izskatījās pēc hipiju mazbērniem, visvisādiem rododanderu bērniem, nevis eco dzīvesveida piekritējiem. Var jau būt, ka nav akurāts Garā Džoņa "skati vīru pēc cepures" piegājiens, bet....cepures viņiem nebija, taukaini dredi vai bižainas pīckas. Tos ko redzēju, drīzāk bija apgaroti pēc vakardienas vietējā bāriņa happy hour labumiem.

Kāds cits caurums (nu tipa domāts viesnīca, būcenis, eco lodge, utml.) lepojas ar Eko pārtikas audzēšanu. Paņēmuši vecas plastmasas pudeles (iz pod koka-koli), augšējo trešdaļu nost, izgriež sānā caurumus, piepilda ar zemi un mauc vienus iekš otras, veidojot Eko stabu. Tāds stabs, pie labiem apstākļiem aplaimos Jūs i ar dilli, i ar salātu, i ar kādu garšvielu. Brīdinu uzreiz, nekas nopietnāks tur neiznāks. Interesanti būs, bet irsā darbs un diļļu sēklas. 

Kāds cits eco draudziņš, ietaupīja uz dēļiem naudu, taisīdams savu Eko žogu. Jautāsiet no kā? Dāāā, nu elementāri - vecām, plastmasas, 0,5 l, iz pod koka-koli pudelēm. Liekam rindā, ar drāti sastiprinām, pa virsu no abām pusēm (dabā skatoties sanāk no abiem sāniem) kaut ko apmetumam līdzīgu. Nokrāsojam, pa virsu sarakstam eco, natural, mamma daba utt. Ja vēl tiem tūristiem eco kampaņas ietvaros ieborē, ka viņiem tas žogs jāpieriktē, nu vispār maļina, draugi! Sēdi skaties, kā tūrists no sazin kurienes ieradies ( tērējot laiku un naudu), paliek Tavā eco teltī (kas sastiķēta no visa kas pa rokai), pērk un dzer kolu, pēc tam to pudeli pats vēl iemūrē žogā (atkrīt atkritumu izvešana). Super.

Bet super bija viena raw-foodistu kafe, kur Džonim sagribējās kafijas pupu uzlējumu sadzerties. Divi deguni, divi karstie dzērieni, divas kūkas, ikurāt 10USD. Tie divi deguni paši par sevi ir foršākie, karstie dzērieni bija dzerti labāki, bet tās svaigās, neceptās kūkas. Viena bija ar laimu un makadāmijas riekstiem. Otra ar šokolādi un zemenēm. Nu varen labas. Stunda ir prom, laižam uz otru miestu.

Kūka un kafija

2.miests. San Juan La Laguna.

Pie tādas kā lagūnas jau bija. Ja salīdzina Bolīvijas tuksnešos  redzētās lagūnas, šitā bija smirdīga, līdz autiem brienama pļaņčka. Kāpēc, tāpēc, ka vietējie, GarāDžoņaprāt, dzīvo kā.....gribētos jau teikt cūkas, bet tad man varētu nākties atbildēt cūku konventa priekšā "za bazar". Nu nezinu kā lai saka....mazgājam traukus - netīro ūdeni un ēdiena paliekas ezerā. Izēdam čipšu paku, kur likt? - ezerā. Kanalizācija - ezerā. Tā kā ezeram nav caurteces, no tā upe neiztek, tad varat iedomāties visu to krāšņumu tajā ezera pusē uz kurieni pūš tās vai iepriekšējās dienas vējš. Šorīt tā zampa bija šajā ezera pusē atpūsta.

Pietauvojamies pričalā, saņemam 1h brīvbiļeti un varam iet dzīvē. No piestātnes uz nosacīto centru ved baigi stāvā iela. Nav būts San-Francisko, bet bišķi atsit filmās redzētās epizodes no turienes. Uzejam augšā, špacierējam. Džonis sadomāja, ka draugos būs jāieliek galerija ar bildēm un reklāmām, kas sagleznotas uz māju brandmūriem, fasādēm un korēm. Bet tas būs, kad atbraukšu. 

Šļūcam pa vienu no ielām. Skatos, kas ta tas! Tā takš kukurūza. Pieeju tuvāk, točna kukurūza. Pie tam tvaicēta. Varu teikt, ka tvaicēta, "zaļa" kukurūza šādā izpildījumā man garšo labāk, nekā dzeltena, gatava un vārīta. Būs video, kur redzams kā Džonis, rokas vicinot, tīrā spāņu valodā, vispār bez akcenta, sastiķē kukurūzu. Process tāds, ņemam brangi noaugušu kukurūzas vāli (pirms tam vēlams notvaicēt), iesēdinām resnajā galā skalu (tas kalpos kā rokturis), ieziežam vāli ar manojēzi, pa virsu visu apslakam ar to kas ir pa rokai. Mūsu gadījumā - ketčups, sinepes un asa zaļā mērce. Ka nenoēsties. Kā teiktu Garais Džonis, kas var būt labāks par šo.

Kukurūza nokopta, nonākam vienā laukumā, kur renovē baznīcu. Tā jau smuka. Priekšā ziedojumu kaste, uz kuras skaidrā angļu mēlē izkliegts aicinājums ziedot baznīcas atjaunošanai. Vislabākais, kas man šajā epizodē patika, bija blakus baznīcai uznaglotais koka šķūnis ar ranillas jumtu. Tur iekšā sēd bars sievišķu, jaunu un vairs ne tik. Priekšpušē stāv runātāja un apgaismo cacas par sieviešu lietām. Kad mēs tur bijām, runa gāja par sievišķajiem dzimumorgāniem. Nu feini, paklausies sprediķi, izsūdzi padrem grēkus, noklausies lekciju un Tu jau esi par kripatiņu labāks cilvēks kļuvis.

Ejot atpakaļ uz mūsu jūras laineri, iešmaucām mākslas galerijā. Viens kleksējums nonāca mūsu rīcībā. Tāds varen smuks, ar eļļu uz audekla, mazu reljefiņu, tipa redzamas vietējo darbības kafijas pupu ievākšanā. Noteicošais iegādes faktors - neredzētais rakurss (skats no augšas) un krāsu bagātība (piesātinātas, biezas).

3.miests. San Pedro La Laguna.

Kā saka, kapteinis nepaspēja gāzes pedāli līdz galam uzgriezt, kad jau atkal uz 1h jātraušas ārā. Miests bišķi lielāks par iepriekšējo. Saucamajā ostā planē tūristu mednieki - ar kājām, laivu, auto un tuk-tuk. Vislabākais hīts ir piedāvāt Tev laivas braucienu uz citu miestu, kamēr Tu vēl godīgi neesi iztrausies no laivas. Tā vien gribas ko sulīgu pateikt, bet nevaru....valodu nezinu! :)

Šajā miestā top apskates objekts - savvaļas tirgus. Nekas jau uh un ah.....normāls Centrāltirgus, tikai vietējo izpildījumā. Visvairāk mani fascinē, šajās karstajās un mitrajās valstīs, gaļas tirdzniecība. Kamēr lauķis to suķi atved uz tirgu, kamēr kāvējs no sirds patikas izvicinās ar mačeti, kamēr tirgus sieva izkārto mantu......neticu, ka neviena sūdu muša nepaspēj uz to vistas krūtiņu atstāt testamentu vairāku simtu oliņu veidolā. Var jau būt, ka vietējos šāda štelle nemaz nesatrauc. Iespējams, vajag tikai pietiekami augstu temperatūru, lai tie mūdži ietu pa skuju taku uz labākiem medību laukiem.

Džonis sludināja un sludinās - gribi garšīgi vietējo ēdienu noēsties - ēd uz ielas. Varbūt nebūs autentiski, bet gardi gan. Mēs pie tirģeļa paņēmām buritto mexicano. Tas nekas, ka kukurūzas tortillas vietā ar balto bulku. Pildījums bija pārdomāts, svaigs, garšīgs. Uz ūsiņu! Maucam tālāk.

4.miests. Santiago Atitlan. 

Pastaigājām, pafočējām. Nekas īpašs. Suvenīru bodes, viesnīcas, ēstuves. Tirgū ananāsu nopirkām. Kā vakarā secināsim, nu varen smeķīgs. Šajā miestā sadomājām paēst. Apsēžamies, sakoncentrējamies, pasūtinām un gaidām. Vai ta cilvēks mierīgi var pasēdēt, dabu pabaudīt. Gvatemalas tūristu čakarētāju jaunā gvarde ir klāt. Sākumā viena mazgadīga sievišķa izskatā, pēcāk pievienojās tāda paša vecuma mačo. Bet kādi diletanti. Latviešu valodā nerunā, angliski arī nē. Tikai muld vienā muldēšanā pa spāniski. Rauj viņu koks to valodu. Iemācies bērniņ kaulēties. To ar nemāk. Tad, kad nauda jau nolikta somā, tad iet vaļā piena upes ķīseļa krastos. 2 par 1 cenu, 3 par 1 cenu; šitais komplektā ar to un tas ar šito. Nu vai zini. Tēlo beigtu un prom neiet. Atvelkas tas puišelis. Tam stratēģija cita - viņš prezumē, ka Tu kā tūrists esi gatavs ziedot labdarībai (jo tos sūdus, ko viņi tirgo, citādāk kā par vējā izmestu naudu nevar saukt) kaut kādu noteiktu naudas summu. Tad nu šis tirliņš iet pie Tevis un mēģina pārdot savu preci tās summas apmērā, ko Tu vicini. Protams, par iespējami neizdevīgāku kursu Tev. Šamajam līdzi bija tikai viena izmēra, izskata un cenas :) rokassprādzes. Sākumā vismaz skatās acīs. Redzot, ka Tev to figņu nevajag, turpina pārdot, kratot mantu degungalā, bet jau blenžot apkārt, vaktējot citu nelaimīgo. Rezumē tāds, mēs paēduši un laimīgi, tirgotāji skumji un škrobīgi. Un galvenais, ka visi kā uzmedoti uz Čirkaino. Laikam juta, ka auguma līdzība dos savā laukumā priekšrocības.

Ejam uz piestātni. Čirkainais sāk runāt, ka vajagot jaunu deķi, ko paklāt viesistabā, kad godi nāks. Svēta lieta. Atkal jau nestrādā pieņēmums, ka jo tālāk no lielākā tūristu skrejceļa un suvenīru bodīšu koncentrācijas, jo lētāk. Skuju. Tālākajā galā sākumcena bija 120-140 USD. Pie pašas piestātnes sākumcena 70-80 USD. Pie mūsu nosauktajiem 50 USD, vairāksolīšana apstājās, tika špļauts un sists plaukstā, un deķis ievīkšķīts maisā. Šitais ir jāpasvin. Ienesam savas miesas kafijas bārā. Kapija tik garda, ka Čirkainais paziņo, ka šitādu viņa ar ar mani no rītiem iestrēbtu. Runājam par pirkumu un nevaram saprast vai mūs uzmeta un mēs pārmaksājām, jeb pēc vietējās tirgotājas pieejas - labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Kā nekā nesezona un labāk pārdot kaut ko, nevis  mēģināt apjāt un palikt bešā. Nu nekas, tas zaķis, kas mums pārdeva tūres un apskaitīja sevi uz 50USD, tagad arī samaksāja - uzdāvināja Čirkainajam deķi. Jo viņas vārdi, dažu tūru ietvaros, nesakrita ar darbiem. Mācība, vēlreiz izlasi vai uz papīra ir rakstīts tieši tas pats, par ko tikko vienojāties mutvārdos. 

Sākās lietus un pērkona negaiss. Diedzam uz laivu un braucam uz māju. 

Mājās šķinām iekšā ananāsu un pabeidzam skatīt Game of Thrones 3.sezonu.

7.diena

2014.gada 6.jūnijs.

Čirkainais pēc vakardienas trika - "davai, ka stundiņu atzaižamies" pus piecos no rīta jau bija gatava iet piedarbā. Iedevu iPadu - miers līdz 6:30. Tad vairs nevarēju pagulēt, jo Čirkainais sasmējās par 5.dienas ceļojuma piezīmēm. Ilgi sasmējās. Dabūju celties. Ko ta padarīs.

Brokastis. Izrādās šamajā iestādījumā makten labas brokastis padod. Tipa Guatemalian style. Omlete, melno pupiņu biezenis, avokado mērce, tomātu/kinzas salsa. Garšoja labi.

Ok, 8:00 esam pie būdas, uzpakojuši savas kuļķenes, gaidām kad vedīs uz Atitlana ezeru.

Brauciens uz Panajachel. Žvīks, žvāks un 2,5 h esam pie Atitlana ezera, Panajachel pilsētā.

Turpinājumā, pāris novērojumi pa ceļam braucot.

Dvēseles atveldzēšana. Laiku pa laikam, ceļš pa kuru maucām (brīžiem tiešām maucām, brīžiem mana ome ātrāk pārvietotos) sakrita ar tā saucamo Ruta Panamericana jeb PanAmerican Highway. Džeki kā uzbrauca uz šī ceļa tā ņēmās izslāpušo un putekļiem klāto dvēseli veldzēt. Ai kā ņēmās. Iepuļķēja 5tajā robā, pedālis rīvē kājslauķa gumiju un mauc. Mauc uz visiem 120 km/h....ātrāk, precizēju, vairāk no tā rumaka izspiest neizdevās. 120 km/h ir ātri, ja pa pārējiem ceļiem mauc uz vidēji 40km/h. Čirkainais muļķīgi nosmaidīja, sameklēja štrumbantes, piešnallējās un noteica, ka drošībai tomēr vajag, jo šoferītis tā dikti drāž ar to mašinu. Garais Džonis gan kā ērglis, kroņa vietā, lotosa pozā (atgādināšu, ka viņu aparātos vidēji lieliski jūtas indivīdi līdz 1,7m) sēž un bauda lidojuma sniegtās priekšrocības. Ēst un dzert nedeva, bet čerkstošu rādio gan varēja klausīties un klimatkontrole arī pa busa priekšējiem logiem tika nodrošināta. Vispār jau PanAmerican highway nav nekādas bērnu spēlītes. Trans Sibīrijas lielceļš (no Baltijas jūras līdz Vladivastokai) ar saviem 11000 km ir bērna šļupsti salīdzinājumā ar PanAm highway, kura kopējais garums ir ap 48000 km ( strīdi ir par patieso garumu, jo ir vēsturiskais, esošais, atvasinātais un kādi tik vēl ne).

Avārijas 3 stūris. Ja Tev Gvatemalā uz ceļa gadījusies šaize, vienalga liela vai maza, avārijas 3stūris nav jāizliek. Nevajag meklēt attaisnojumus ceļu satiksmes noteikumos, CSDD ieteikumos vai mammas norādēs. Arī 3stūri meklēt nevajag, visticamāk tādu neatradīsi. Tad nu tā. 1. Ieej krūmos 2. Nolauz maktenu zaru vai izplēs puskrūmu 3. Noliec to savā joslā 50 m aiz sevis. Situācijas modelēšana. Neprātīgā ātrumā (2 robs, pie 4 tūkstoši apgriezieni, skan neprātīgi, reāli ap 40km/h) mauc buss, kroņa vietā žvangodamies sēž Garais Džonis (Čirkainais ir pieštripējies) a te pēkšņi uz ceļa mūsu joslā puskrūms, aiz puskrūms ass labais pagrieziens...ko dara šoferis? Loģiskais saprāts Džonim saka, bremzē Šumaher, bremzē...pārliecinies par drošu manevru un tad mauc tālāk...vai vismaz apstājies un to puskrūmu novāc...... Nē, Gvatemalas pilots Antons Rekāesmāku, bez pagrieziena dod virsūun iet krūmam na apgon. Te tagad krūms izpilda avārijas 3stūra funkciju, jo apdzenot krūmu, kas traucas ar ātrumu 0 km/h, mēs sekmīgi izvairamies no sadursmes ar noplīsušo auto. Skatās un mācās.

Cūkas ar iemauktiem. Rok ārā agavi. Agresīvi. Ne pa jokam. Ja ne nu agavi, tad goč pedele tas bija kas sukulentveidīgs. Tagad Tev, mīļo lasītāj, lasot šīs rindas rodas pamatots un bažīgs jautājums vai tikai Garais Džonis nav padevies kārdinājumam uzvilkt kāsi, vai vēl trakāk - nav sācis zeķi pīpāt? Pasteigšos notikumiem pa priekšu un atklāšu patiesību - nav gan. Tas ko stāstīšu ir balta patiesība. Karoče ceļa malā sēž izkaltis vietējais kovbojs. Nu pēc mices spriežot. Blakus divi rukši. Nu tādi uz centneri, katrs. Abiem suķiem iemaukti, nu akurāt tādi paši, kā manam Odiņam (mana mīļā Stafordšīras bulterjera kuce; Odiņa pilns nosaukums ceļojuma apraksta titros - skatīt bloga ierakstu "Prologs"), kad maucam pa mežu ar velosipēdu. Nu un viena no tām cūkām (maybe kuilis, uz 120 maucot fig pateiksi) neganti, aizelsusies, sparīgi eleganti kapā ārā to sukulentveidīgo. Vietējā mēroga ceļmalu apzaļumošanas ilgtermiņa stratēģija pagalam. Kā teiktu mans sens paziņa Askolds - irsā darbs un materiāls. Ziniet, te, Gvatemalā, vispār ir savādāki dzīvnieku turēšanas un labturības noteikumi. Piemēram, cūkām, ārpus apdzīvotām vietām, jābūt iemauktos un pie šņora. A kazas, apdzīvotās vietās, jāved šņorē un uzpurnī. Goda vārds... Nu točna.... Bildes nav; nepaspēju izvilkt un nobliezt......Palicis tikai atmiņās un šajā blogā.....Ja kāds grib, uzskicēšu. :)

Ražas svētki. Latvijā krusa, lietavas un pali, šeit ievāc ražu. Uz lauka, kaudzē glīši sagulst bietes, burkāni rokas stulmeņa resnumā, kāposti. Katrā miestā, kurā pabijām un izdevās iekulties tirgū, tur varēja dabūt visu ko sirds kāro - visās krāsās, visos izmēros, garšas tonalitātēs un smakas/smaržas variatātēs. Viss ēdams. Raw-foodistiem jeb īstiem un rūdītiem flora vulgaris patērētājiem šī tipa valstis ir vēdera paradise. Viss praktiski uz vietas dabonams, svaigs un lēts.

Atkal šoferis nohalturē un izmet mūs fig viņu sazin kur. Apkārt kā lijas uz maitu salido vietējie šeftsmaņi, kas mēģina tevi app..st pēc iespējas uz lielāku $ skaita. Nebūs Jums nekādas apmpelēšanās. Čirkainais jau augstās skolās skolojies, mani samācīja, ka Tev nebūs ar vietējiem kāzusā ielaisties. Sākumā vietējais, spēlējot pa ausīm, novedīs Tevi līdz savam līmenim. Pēc tam sakaus ar pieredzi. Džonis to patur prātā, uztaisa neapmierināta tirliņa sejas grimasi, pārmet somu pār plecu un slāj pretī saulrietam. Noķer pirmo tuk-tuk, nosauc koordinātes un, Tavu brīnumu, šis nemēģina Tevi apjāt, paprasa 10Q un saka, lai lecam kulbā. Čirkainajam ta nekas, ielēca un apsēdās. Garais kā lēca tā gandrīz jumtu norāva. Nē, nē, ne sev, tuk-tukam. Atkal jau gabarīta kravas ierobežojumi. Pēc 5 minūtēm kauna pieripinam pie būdas. 

Viesnīcu riktē japānis. Tripadvisor iesaka kā labu esam. Bookings arī dod labu rādītāju. Price reasonable. Ievācamies, ieriktējamies un bads i klāt. Aunam vīzes, noies uz pilsētu pavakarēt.

Sacīts, darīts. Nogājām, pie paša ezera. Atkal jau stāsts par lijām un maitu. Izdomājām, ka provēs ieēst ko vietējie ēd, nevis tūristiem pielāgoto. Nobrienam uz vietējo pupuseria. Tā ir ēstuve. Vietējo slengā par pupuseria mēdzot saukt vietējo senjoritu klēpjus jeb kā latvieši dainojot mēdz piesaukt vāverītes, ežiņas, krējuma ķērnītes un viskautko citu saimniecībā noderīgo. Labi. Ejam skatīt ko tad ēdīs. Priekš vietējiem papīrs netiek ķērnāts, tāpēc visu menu var "izlasīt" vizuāli blenžot uz grilu vai piepaceļot katliņu, toverīšu un spainīšu vāciņus. Tie kas nezin valodu, papildus ielūr kaimiņa šķīvī. Tas nepieciešams, lai varētu nodefinēt darba uzdevumu pavārei, dot norādes pa gaļas izstrādājumu vēlamo daudzumu, apdedzināšanas intensitāti, zaļbarības daudzumu un visbeidzot, vai ta ēdienu picante (tulkojumā no spāņu mēles - ui ku jestrs) arī vajadzēs. Tiek pasūtināta vista, paprāva ribu sloksne un virtene ar chorizo desām. Katrs šis gaļas izstrādājuma veids 15Q. Pārējais kā piedevas un atsevišķi jāpiemaksā par drinkiem. Mums uz 2viem 50Q sanāca, i vēl 4 dukši kauliņus nosūkāja un nokraukšķināja. Chorizo desa bija feina, nu dikti smeķīga. Interesanti sasieta - tajās vietās, kur zarnu parasti sagriež spirālē, sasnien ar šņori, Gvatemalā šņori aizstāj ar zāles stiebru. Eco, es jums teikšu, biedri, eco. Ja godīgi, tad šī bija pirmā ēdienreize Centrālamerikas brauciena laikā, kad ēdiena garšas buķete bija vispilnīgākā. Porcija kā uz kaušanu. Lieki jau piebilst, ka barības vads saplosīja chorizo, a kuņģim tika viss pārējais. Jā, un tik feini bija bez tiem vietējiem Čakiem Norisiem ar stroķiem. Lai gan, varbūt pat būtu feini, noīrēt tādus un tad būt kā tādam "Stiļjagam". Aina. Nevis tā Poiša, bet manis uzburtā. Pirmais un vienīgais cēliens ar vienu vienīgu epizodi. [mūsdienas. Gvatemala. Kaut kur pie Atitlana ezera] Mauc pa ceļu Atitlana ezera virzienā bars (nu vismaz 12) tuk-tuku. Skaņa zvērā, putekļu mākonis ņemerennijs, neprātīgā skaļumā, basiem rībot skan dueta Sandra mega grāvējs "Mazcenas mobilais", ko izpilda Rihards Lepers. NB. Tie kas nav dzidējuši, fiksi iesitat YouTube un noskatieties. No tuktukiem ārā karājas vietējie ar stroķiem. Kaut ko auro un māj ar rokām. Centrālajā (nu tas, kurš zelta krāsā) tuk-tukā Garais Džonis izgāzies, saulesbrillēs, ar ūsiņu, ieeļļotiem pieglaustiem matiem, un vienu zelta zobu......atbrauc uz piekrasti ieturēt maltīti.....pa 25Q jeb 4 USD. Laikam jābeidz tās vecās gangsteru un vesternu filmas skatīties. :)

Paēsts i, tagad laidīs uz būdu. Vakars paiet seriāla Game of Thrones zīmē. Noskatījāmies 4 sērijas. Čirkainais jau 20:00 krākdams ņēmās pa gultu, lai 4:00 no rīta man paziņotu, ka miegs nevienā acī. Ko darīt? Ko darīt, ko darīt. Jāguļ. Arī, ja negribas jāguļ. Raksturs jāaudzina.

Nu tad tiekās rīt....eju sutināt.

6.diena

2014.gada 5.jūnijs

5:00. Kā pēc komandas, zvana modinātājs, sāk čivināt putni un pamalē dzirdama Čikenbusu rūkoņa.

Šodien plānā noiet paskatīties vulkānu. Rīts tāds drēgns un auksts, tikai plus 23*C. Viss krāsojos tumšās krāsās, jo nav apmierināti vēderprieki un padzerta kapija. 6:00 stāvam un salstam pie viesnīcas.  Atbrauc klaberkaste, apbraukā smukākus un mazāk pievilcīgus ūķus un savāc tādus pašus dullos kā mēs. Brauciens, protams, pa bruģi. Džonis nervozi bakstās pa muti, taustīdams vai vienīgais zelta priekšzobs nav priekšlaicīgi zaudēts nevienlīdzīgajā cīņā ar bruģis-ride. Viss štokos. Pieved visu varzu pie kafejnīcas, tad nu kurš ko, citam tēju, citam bulciņu sagribas, citi pastrebj kafiju. Nu tad beidzot, pulkstenim tuvojoties 7 rīta stundai dodamies ceļā. Pa ceļam nothing special, tipiskas Gvatemalas ainiņas. Šur tur lauki, šur tur pa miestam, un, kā nu bez čaļiem ar bisēm.

Interesantāk palika, kad tuvojāmies vulkānam. Asfalta segumu nomainīja drausmīgs zemes ceļš, kas vijās caur ciemiem, kuri vizuāli atgādināja naturālās saimniecības. Kopskatu bojāja satelītantenas. Kā sacīt jāsaka, galvenais būt informētam par notiekošo pasaulē. Gan jau kāds banāns, ko iestumt māgā, atradīsies. Ceļš ne tikai grumbuļaini nelīdzens, bet arī lietavu izskalots.

Piebraucam pie vulkāna parka ieejas. No katra noslauc pa 50Q (aptuveni 7 USD) un varam doties. Mūsu gids, no sērijas "mi posavetovaļis i ja rešil" piešķir mūsu grupai nosaukumu Tigres jeb tīģeri. Laikam iespaidojās no tetovējuma uz Garā Džoņa kājas. Tur gan nav tīģeris, bet puma. Es gidam saku, pumu zini? Šamais saka, ka nezinot gan. Es saku, a tīģeri zini? Šis saka, zinu! Es saku, nu nemaz nav līdzīgs. Nu kaut kā tā. Citām grupām ar tiek daiļrunīgi nosaukumi - čempioni, manis jau minētās pumas un kaut kas vēl. Nu ko, ejam augšā.....te vieglāk, te grūtāk. Cits ar aizdusu, cits kāsēdams, bet kolonna virzās. Čirkainais, smagi elpodams, uztur grupas tempu, gids laiku pa laikam gana atpalicējus. Sākumā mums seko vietējie brattellas uz zirgiem - gadījumam, ja nu kāds netiek galā pats, tad par nelielu bet godīgu samaksu pastāv iespēja trausties rumaka mugurā un ceļu turpināt jāšus. Bet mēs jau nav nekādi vārguļi, to saprot arī zirgu eskorts un dodas medīt klientūru citur. Var redzēt, ka visi tomēr kalna galā būs sasvīduši kā cūkas. Kā nekā kāpiens notiek +/- 2500 m augstumā. Kas neko smagāku par pildspalvu rokā netur, tam var gadīties čābīgi, līdz pat putras karotes nolikšanai. Katru grupu, augšup un lejupceļā pavadīja 1-3 dukši. Doma tāda, kaut kas ta jādara anyway, ko gulšņās pa kaktiem, aizies līdz vulkānam plus vēl nostreļīs ko gardu tūristiem - suņus redzēju ēdam ābolus, mango, vafeles, jalapeno čipšus, maršmellovus un sviestmaizes. Vai slikta dzīve suņam. No gida prasījās plašāku, bišķi atraktīvāku stāstījumu, bet ko Tu aizelsušamies padarīsi!

Uzgājām augšā, tur viss mākonī. Baltā, necaurredzamā. Stāstījums pirmajā mirklī šķiet ticams, tur krauja, tur krāteris, tur lava, tur pēc 60km - Pacific ocean. Beigās viss ir tiesa, tikai Pacificu neredzējām, jo tik daudz laiks nenoskaidrojās. Pirms pāris mēnešiem šeit vēl varēja tuvplānā vērot lavu, bet tad maita vulkāns ņēma un izvirda. Dabūjām šļūkt no kalna pa izdedžiem, lai nokļūtu pie kūpoša lavas lauka. Ja parakās drusku zem virskārtas, tad sacietējusī lava bija makten karsta. Mums atlika, pakast bedrīti izdedžos un šmorēt uz mietiem uzdurto zefīrveidīgo švammi. Kāds savu desmaizi šmorēja, cits banānu. Tā jau pa smuko, it sevišķi, kad mākoņi izklīda....var to iespaidīgumu noķert. Dukši, laimīgi sutināja uz siltajiem akmeņiem un žāvēja rasā nobristos kažokus. Labi, ka lietus nelija, tad gan būtu nomūrējušies...taka, pa kuru gājām bija no smalkiem saberztiem melniem gabaliņiem - domāju, izdedži un putekļi no lielā šāviena 2010 gadā, kad, pat Gvatemal City putekļu dēļ bija slēgta starptautiskā lidosta. Dūmu mutulis toreiz esot bijis 5 km augstumā. Bet cepuri nost buritto ēdājiem, šajā disasterā bojā gāja tikai 1 cilvēks. Nav zināms varoņa nāvē vai aiz muļķības.

Atbraucām uz Antigua. Šoferis, sesks tāds, iebrauc centrālajā laukumā un saka, ka brauciens ir finito. Jau taustījos pēc mačetes, bet Čirkainais atrunāja, sak' ejam ka labāk uzēst. Sacīts, darīts. Iebrienam vienā caurumā (nu tik tiešām caurumā, jo gribam taču vietējo smeķi noķert)  a tur 3 mātes meitas gorās, katra gan pēc ģīmja un līdzības dažādas. Vienojošais elements - sēdoša suņa augums. Piemetam savas kuslās miesas pie galdiņa un ņemam pētīt menu. Čirkainais noskata pašu lielāko buritto, es ar', tik ar citiem ingredientiem. Atnesa mums katram pa mežonīgi lielam struņķim. Ēdams bija, prasījās gan šādi tādi uzlabojumi. Secinājums viens, tas ko kāds ir atvilcis uz Eiropu un pielāgojis mūsu māgai, ir kudiš smeķīgāks nekā oriģināls. Ne jau viss, bet lielākoties, piemēram buritto, kesadijas, suši. Paēsts i, dodamies uz būdu. Čirkainais gan netiek galā ar savu buritto un kautrīgi palūdz iesaiņot līdzi ņemšanai.

Vēlāk, vakarpusē izšļūcu uz pilsētu medīt adapteri, citādi Čirkainais palicis bez sakariem. Te ir citas elektrības štekeru dakšas. To der ielāgot, ja plāno braucienu. Tas nu tā, adapteri dabūju, bet Čirkainais tāpat bez sakariem, jo kā izrādās Tele2 neuzskata par vajadzīgu noslēgt sadarbības līgumu ne ar Salvadoras, ne Gvatemalas atbildīgajiem čiekuriem. Iespējams, LMT strādā, bet mums ta tas po barabanu. Labi, ka ir visuvarenais internāts. Eju meklēt vienu ēstuvi, kā nav tā nav. Šeit ir pilnīgi Ok, ja sezonas laikā bodīte vai ēstuve šancē, bet nesezonā aizklapēta ciet.  Kāds ta teiks, ko ta Tu tur nesezonā meklē. A kā ta nebrauksi, ja flights no FRA uz Salvadoru 250 EUR uz degunu. Āreče, es jau ar saku, ka tad jābrauc. Man meklējumos piesitas viens čavella, tēlo baigi ieinteresēto, grib tā ka palīdzēt. Būtu sācis ar pēdējo, sevis pateikto teikumu, viss būtu skaidrs. Šamais mēģināja man zāli notirgot.

Iešļūcu bodē medīt ēdamo. Valsēju gar plauktiem līdz nonāku pie dārzeņu stenda. Aš vai sabijos, stāv divi brattellas, platām kājām, stroķis rokās, tramīgi lūrē riņķī. Domāju, ka šamie grib tos tomātus fenderēt, kas viņiem aiz muguras. Aš no stresa Garais Džonis gribēja vēderu pakasīt, ceļ kreklu un kasa ar. Apsargiem tas likās aizdomīgi un diez ko nepatika, sāka vēl nervozāk tirināties. Sapratu, ka laiks tīt makšķeres. Veikalātā arī neko nenopirku, uz ielas nopirku neveselīgās fritētās vistas un uz būdu. Lietus līst, man ne jaka, ne lietussargs.....labi ka lietus tāds silts. Tiklīdz atnācu uz būdu tad sākās tāds mauciens. Pie mums to sauc par nedēļas vai mēneša normu, šeit - normaļauskis lietus sezonā. Čirkainais špļauj uguni, ne augļi, ne ēdamais, ne kas. Džonis gandrīz vai izbaudīja budēļu ierašanos. Tā nu tas dieniņš pagāja, vienos priekos, trusikos un gumijniekos.

5.diena

2014.gada 4.jūnijs

Čirkainajam šodien vārda diena. Garais Džonis sasumina Čirkaino i pēc Latvijas laika, i pēc vietējā. Kā saka, pa daudz jau nebūs. Vakarā i doma aiziet kaut kur nosvinēt, pieliekot māgu labākajās latviešu estūlītvemšu tradīcijās. Bet pie tā atgriezīsimies vokarā!

Plkst. Ir 5:00. Šodien laidīsim ar busu (Pullmantur) no El Salvador uz Gvatemalu. Tā kā laika pārdomām pa nakti bija gana, jo Sīmanis tika padzīts pa dienu, tad celšanās problēmas nesagādāja. Noejam uz recepciju, a tur batjka. Nelielai atkāpei par viesnīcas menedžmentu...Tā kā mēs spāniski niht ferštein, a angliski viesnīcā šprehē tikai jaunietis Ernesto, cik nu Garajam Džonim tās saprašanas, tad viesnīcā ir nodarbināta visa famīlija - fāters (batjka), mučiņa (ar visām platformenēm sēdoša suņa augumā) un Ernesto (lāga igauņu zemnieka dēls). Ernesto english skills ir makten labas. Čirkainais izdara novērojumu kam seko zibenīgs secinājums, ka Ernesto angļu valodas džungļos ir devies ar britu, nevis jeņķi. Sitot ārā to akcentu. Nu labs i, droši vien, ka gribēs zināt, kas bij' tālāk.... Tad kad viņa (Ernesto) nav, pa hoteli uguņus dod vaļā Ernesto fāters un mučiņa. Šorīt uzrāvāmies uz batjkas. Garais Džonis lauzītā inglišā skaidro, ka mēs te uz nedēļu ziepēs asti, lai šis pievaktē čemodānu, kas mums noderēs, kad atgriezīsimies. Batjka skatās uz manīm kā auns uz jauniem vārtiem un neko nesaka. No grimasēm saprotu, ka batjka neko nesaprot ap ko lieta grozās. Tikmēr jau pie vārtiem piebraucis un nervozi pie sava dzeltenā rumaka grozās ormanis. Čirkainajam gaiša tā galviņa, tiek paņemta viedtālrunī esošā spanish offline vārdnīca un notulkots Džoņa teksts, kuru parādot batjkam, tam viss kļūst skaidrs. Atvadas, bučas un apskāvieni.....varam doties.

Žvīks, žvāks, 15 minūtes, 6 USD un mēs esam pie Sheraton hotel, kas ir izejas punkts busam, kas mūs vedīs uz Gvatemalu. Biļetes norezervētas jau Latvijā. Atdodam koferi un busā iekšā. Lieki piebilst, ka šajā rīta agrumā (5:30), ar ziemas mici galvā (+24*C), ap busu skraidīja vietējais Noriss, tas kurš Čaks, meklēdams kādu kam uzbliezt. Tā jau buss pa glauno. Garais Džonis kā pa Disnejlendu - krēslu var izriktēt i tā, i šitā, i vēl kājām paliktni izvilkt. Nedaudz pacietības un roku veiklības, no kāju paliktņa var izdabūt plastmasas gabalu, ko transformējot iegūst galdiņu. Tā kā brauciens ilgst aptuveni 6 h, tad brauciena laikā 2x padod ēst (tā kā Džonim čakra vaļā, tad nedod gulēt, dod ēst), tēju, kafiju, ūdeni kad vien gribās un neilgi pirms galapunkta var dabūt ugunsdziru nostrebties (vino blanco, vino tinto, amaretto, un vēl kaut kāda žiža, jau aizmirsu). Ā, un bombongas arī deva - paņēmu, divreiz!

Robežpāreja. Pa vidu upe. Par upi nesauktu, tāds pāraudzis novadgrāvis. Šaipus grāvim esam mēs, taipus mēs drīz būsim. Salvadoras pusē, tā saucamajā pierobežas joslā izskatās kā Getliņos. Posts un negals. Ne jau Getliņos, bet te, šaipus grāvim. Galvenais ir ķert sliktos puikas, pārbaudīt dokumentus, varbūt izspiest kādu dolāru. A visi pārējie kapitālisma blakusprodukti, piemēram, plastmasa, skārda bundžas, papīrs, aber vienvārdsakot miskaste no iepakojuma, tiek mesta zemē. Tas viss tiek vēl apčurāts, apšpļauts un sazin vēl kas izdarīts. Plus vēl grādi 30*C un mitrums. Kam tā iztēle bagātīgāka saprot ko gribu parādīt. 

Braukt ar busu (zolīdu firmu) ir labāk, jo: 1) ātrāk 2) drošāk 3) ērtāk. Busa matrozis savāc visu pases un sakārto štempeļu jautājumus abās pusēs. Visus no busa pārlādēja busa mazajā brālī (busiņā) un pārveda pāri robežai. Fifīgi bija tas, ka Garais Džonis, būdams cimperlīgs jau negribēja savas glaunās lakādas kurpes sabrist brienot pāri robežai, tāpēc mazais buss tika piedzīts pie lielā busa durvīm tā, ka varēja neminstinoties pārkāpt. Džonis jau bija satraucies par mantām, kuras bija jāatstāj lielajā busā, jo redzot to kontingentu, kas ganījās šaipus un taipus grāvim, bija pamats aut kājas un iet budēļos. Beigās jau viss bija bumbās, zelta stieni nebija aiztikuši un uztaisītais "celiņš" arī nebija nošņaukts. 

Braucot pāri robežai (brauc tikai tie kam savi auto vai šeftsmaņu organizētie starpvalstu busu reisi; pārējie kāto paši pāri) ir sajūta, ka esi nonācis brīvdabas supermārketā. Sākot no stringiem un kultūras žņaugiem (krūšturiem), turpinot ar džinsu biksām un velosipēdiem, beidzot ar TV, audio ierakstiem un katliem. Kaut kas lavočkā, kaut kas uz galda, kaut kas pie zemes uz deķa abās pusēs ceļam. Vispār Garais Džonis novēroja, ka tāda mazāka miesta veikalā, vienkopus tirgot enduro tipa močus un divguļamos seksadromus ir pat ļoti Ok. Tie kas robežu šķērso kājām, līdz tai nonāk ar chicken-buss. Atbrauc līdz robežai, mēģina tikt pāri, nu iepirkšanās pati par sevi, tad taipus grāvim mēģina noķert chicken-buss, lai nokļūtu kur ta nu gribās. Jā, un tie naudas mijēji. Ja Tev ir rokā krietns žūksnis (tobiš vari noturēt rokā) un Tu māki to visādi virpināt, Tu jau esi vienu soli ceļā uz naudas mijēja arodu robežkontroles punktā Salvadora/Gvatemala. :) lieki piebilst, ka naudiš uz robež' nemain, tāpat kā zirgus krustcelēs. Kurss nav izdevīgs. Vispārējā gadījumā 1 USD = 7,6 Quetzel. 

Guatemala City. Pullmantur kruizētais buss pieripo pie Holiday Inn. Visi lec ārā, ķer, grābj. Es ar, izlecot līdzi paņēmu 3 mēteļus :) joks.... Bet joki bija mazi, kad gandrīz Garo Džoni ievīkšķīja mašīnā ar visām pendelēm. Kad šitādi starpvalstu busi pieripo, sākotnēji tiek nodibināts vizuālais kontakts ar atnācējiem, tad novērtēts iespējamais ieguvums un visbeidzot sākās audio-vizuālais tejāteris vai terors. Protams, gardākie kumosi ir bālģīmji. It sevišķi nesezonā, tad netiek smādēts itin neviens. Jo galu galā, vietējam gribas ne tikai maizīti ēst, gribas arī desu uzstīvēt un piedzert klāt ko niknāku. Nu labi, filosofijas atkāpe beigusies. Šitanī reizē no busa izveļas tikai 2 bālģīmji - Čirkainais un Garais Džonis. Čirkainais jau viltīgs būdams uzreiz iejūk pūlī, bet Džonis pie saviem 1,9 metriem, blondajiem matiem un zilajām acīm......skuju. Jūtu, ka ar mani, man pat neprasot, vizuālais kontakts jau i. Laikam jau izskatījos gana slaucama govs. Es jau šiem skaļi neteicu, ka tā ap vēderu nav naudas kule, bet riepa. Bet krekls jau pa virsu, visu jau uz pirmo sitienu nevar saprast. Uz šamējā pirmo jautājumu: do You need a taxi? Džonis attrauca, ka ni un ni. Čirkainais jau šo jautājumu bija nokārtojis laikus. Šamie jau ar nav muļķi, zina, ka klients jāvaktē pie bagāžas izdales punkta un pirmā noliedzošā atbilde nav rādītājs par iespējamo deal vai tā neizdošanos. Bosiks ādas jakā skatās man acīs, skatās, kur es skatos, uzķer manu bagāžas vienību. Izrādās, ka busa bagāžas izdalītājs ar to bosiku uz vienu roku. Džonis jūt, ka nu būs irsā galīgā un neviens vairs nenāks palīgā. Džonis gara acīm redz kā paķēris somu viņš jož uz nofraktēto taksi. Pag, pag, nevis vienkārši jož, bet dod vaļā slow-motionā gluži kā trakā vāvere no multfilmas Over the Hedge. :) Tālāk jau tikai spēks, daile un izveicība. Auguma priekšrocība, garās rokas, senkjū verī mač un ātras kājas līdz savam taksim. Fūū, tas nu ir darīts.

Antigua guatemala. Pēc 1h brauciena esam klāt. Interesanti, ka šajā koloniālajā pilsētiņā lielākā daļa ielu seguma ir bruģis. Ne jau feinais Vecrīgas bruģis, kas reizēm arī mēdz izpildīties, it sevišķi 5dienu un 6dienu vakaros ceļoties pretī pār mēru ieķērušiem proletāriešiem. Bruģis drausmīgs. Pilsētas vienā galā nopirksi kafiju, izbrauksi cauri pilsētai - varēsi no krūzītes dibena ar karoti neizkusušo cukuru izēst un piena putas no malām nolaizīt. Nu traks bruģis. Pilsētiņa smuka. Ēkas 1-2 stāvi, smuki izkrāsotas, katrā pa kādai viesnīcai, tūrisma aģentūrai, veikaliņam, restorānam, bāram. Respektīvi, turas un dzīvo no stupido turisto. Ir pieprasījums, ir piedāvājums. Pozitīvi tas, ka visur tūrisma policija. Jūties kā mājās, bet neaizmirsti, ka esi ciemos. 

Nobāzējamies viesnīcā, ejam mainīt naudu. Lieki atgādināt, pie ieejas bankā stāv Čaks Noriss (vai pat divi un trīs), lūdzu Jūsu pasi, saules brilles noņemiet, vairāk par 500USD nemainām, nu un tādā garā. Galu galā, liekot lietā veco triku budēļos iešanu, naudiņa samainīta un varam doties kādu ekskūršanu nobukot. Garā Džoņa neatvairāmais ārieša izcelsmes igauņa šarms un Čirkainā viltība, dod mums to iespēju turpmākās dienas baudīt dabu. Šitais ir jānosvin. Dodamies uz vienu ēstuvi - jāsaka uzreiz, paēst ta paēdām, bet tolks ta kāds. Čirkainais ar savām advancētajām garšas kārpiņām, nosmeķējis mūsu abu pasūtījumus, teica, ka vajag uzfrišināt, jo tik tiešām, saturs bija, bet garša pliekana. Par saturu arī varētu diskutēt, bet šādā izpildījumā Gvatemalas nacionālie ēdieni lika vilties. 

Aizvelkamies uz būdu. Un tad..... tad bija veicas triks ar - davai, atlaidīsies ka uz stundiņu. Laiks akurāt ap 16:00. 3x drīkstat minēt, kurš izcēla Džekpotu - Sīmanis vai mēs. Protams, Sīmanis. Pacēlāmies ap 21:20. Stilīgi. Vēders rūc, nevarēja saprast no bada vai dusmām. Labi, ka būdā Čirkainajam nebaltām dienām bija paslēpts mango, ko tad brālīgi noplosījām. Pēcāk ein klein kino un pa gultām. Rīt 6:00 brauksim vulkānu lūrēt, jāpaguļ. :) ar muti Rīgā, ar darbiem Gvatemalā...katru stundu kā pendeļpulksteņa dzeguze kūkoju, ieskatīdamies blāvajā tālruņa ekrānā vērodams kā tuvojas rīts....peace