Vella ducis...šīdiena, pateicoties Ernesto izgājieniem, pagāja laiskojoties pa pludmalēm, izveicot gastronomiskas izvirtības un atklājot pasaules kausu futbolā tiešraidē no Brazīlijas.
Bet par visu pēc kārtas. Kārtībai jābūt un raksturs jātur rāmjos.
Rīts, ka jau ierasts sākas ar ikrīta vingrošanu, balss izvingrināšanu, gardām brokastīm un kapiju. Laikam jau es Jums nav devis zināt, ko tad šie padod brokastīs... Ir divu veidu - continental un tipico jeb local (pa iezemiešu gaumei). Tās kontinentālās ij redzēt negribu, cik ta var štopēt baltmaizi ar džemu un uzdzert kaut kādu izvilkumu. Mēs štopējam iekšā vietējo māgai domāto - cepts banāns (ne tāds kā mums, bet viņiem te ir lielāki, tieši otrās riktes pagatavošanai domātie), tad ir omletēns no diviem pautiem, baltmaizes doniņa, pupiņu-rīsu-tomātu-sīpolu-kinzas kiš-miš pie kam vēl uzsildīts un tāds kā baltais siers ar kaut kādām sēklām (bišku atsit mūsu pašu sieru ar amoliņa sēklu). Piedzert dod svaigi spiestu naranjos sulu (apelsīnu). Šorīt bija svētku diena, padeva svaigo apelsīnu un zemeņu sulas mix....smeķīgi. Nu un, protams, tēju un kapiju. Brokastis i māgā, esam gatavi doties mazā izklaides braucienā.
Ernesto saka, ka vēl 3 minūtes, var redzēt, ka šim vēl mute kustas. Skaidra bilde, kāpēc mājā kaut ko gatavot, ja var pie mučiņas atbraukt noēsties. Ok, sēžam miera stājā un gaidām starta šāvienu.
Braucam. Ernesto tāds sašļucis, nerunīgs. Čirkainais sāk viņu tincināt, izrādās, ka šamais vakar ar savu draudzeni sastrīdējies un klopi uztaisījis. Ragi dūņās. Gribējis šodien viņu ņemt izbraucienā kopā ar mums, bet nu nekā. Es iesēžos viņam blakus priekšējā sēdeklī un mierinu, būs jau labi. Ja gribi izraudāties, še, ņem manu plecu un manu kreklu raudu dvieļa vietā. Ernesto turas kā vīrs un drīz jau kreņķis ir prom.
Kamēr gaidām, vesels bars gringo (amerikāņi) krāmē savas somas džipa kulbā, paši maurodami kāpj busiņā un kaut kur dosies. Šie viesnīcā bija sutinājuši 2 naktis. Palīdz viņiem 3 tūristu policijas mačo, ar stroķiem, protams. Kā vēlāk izrādīsies, tie ir gluži ne misionāri, kas dodas uz tādiem kā bīstamiem Salvadoras nostūriem sludināt kapitālismu. Un Salvadorā, ja Tu kā vietējais tusē un visur vadā turisto, tad drošības nolūkiem Tev jāziņo tūrisma policijai un, ja pastāv kādi draudi, viņi piekomandē pavadošo kortežu ar cik nu vīriem nepieciešams. Ja vajag, tiek nodrošināts arī atbalsts no gaisa, ar pāris iznīcinātājiem :). Uz 8 gringo bija 3 poliči.
1.pietura. Muelle de la Libertad.
Zemāk piekabināju vienu foto no internāta dzīlēm (nav iespēju pielikt pašu bildēto, bet nu vismaz lai Jums i poņa pa ko iet runa). Miests kā miests. Šitais ir slavens ar savu ikrīta zivju tirģeli tieši uz mola. Bildē var redzēt, ka mola sākumā ir tādas kā nosegtas vietas, kur rebes bīda tādi turīgāki šeftsmaņi. Zem atklātās saules andelējas visi pārējie. Doma tāda, ka zivju veči mauc okeānā, pievilina tās zivteles, krauj laivā un pret rītu mauc krastā. Piebrauc pie mola, bocmanis nolaiž krānu, laiva tiek pieāķēta, 15 sekunžu laikā uzcelta uz mola. Laivu uzriktē un rateļiem un ar visu mantību paved tālāk, lai ir kur nākamos zvejniekus izkraut. Tad nu no laivām vai lavočkām iet vaļā nebēdnīga andele. Te brauc arī krutu un dārgu restorānu par zivīm atbildīgie indivīdi, lai iepirktu vajadzīgās zivis. Te ir pat serviss, ja negribi to šmuci mājās nest, izveicīgi, saulē iedeguši un iesvīduši vīreļi, ar veiklām un precīzāk roku kustībām dekapitēs pirkumam galvu, izlaidīs kiškas un atkaulos. Tulkojot krievu teicienu - par Jūsu naudu, jebkuras kaprīzes! Tirgo te visu. Man kā zivju bendem jau būtu jāzina, bet visas zivju zortes arī es nepazinu. Plekstes nebija, tas bij' droš kā Šveices bankā. Bija doradas, mencas, tunči, n zortes garneles, krabji, kalmāri, lobsteri, austeres. Zivis visās krāsās un izmēros. I tirgoja arī pa kādai āmurhaizivij. Es gan tāda izmēra "siļķīti" laistu vaļā, lai paaugas, bet ko Tu vietējam padarīsi. Kaut ko uz tās maizes arī gribas uzlikt. Vot Jums mežonīgais kapitālisms.
Iebildējam, pavērojam. Čirkainajam ataust atmiņā Kankāles (kaut kur Francijas rietumos, pie Atlantijas okeāna) austeru ieslidināšanas rauts....Čirkainais gara acīm jau redz kā arī Klusā okeāna austeres laima sulas pavadītas dodas uz citiem medību laukiem. Tā teikt, ziedojas garstronomisko izvirtību Dievam "vaikugaršīgs". Skuju...nav neviena, kas var attaisīt. Varētu jau ar zobiem rubināt vaļā to austeri. Bet tam džekam, kas tipa pievaktē lavočku un tirgojas, kamēr saimnieks aizgājis neceļos, mutē kapsēta...vien pāris dzltenīgi zobi rēgojas.....tas nebūs nekāds kodējs. Nazis ar viņam nav.....laikam jau neko citu par mačeti rokā nav turējis. Rauj viņu dzelošā nātre, ka nemāk tirgoties, nu i nevajag. Sapakojam pekeles un laižam tālāk.
2.pietura. Playa el Tunco.
Pludmales nosaukums tieši pārburtojot latviešu mēlē sanāk - Cūkas pludmale. Kāpēc? Tāpēc, ka tas akmens izaugums (skatīt bildi zemāk), kas rēgojas iz ūdens, savulaik ir bijis akurāt cūkai līdzīgs. Man jau pēc bildes vairāk izskatās, kā Santa Klauss, kas izlicies garšļaukus uz ziemeļbrieža ādas pie kamīna slapās kājas žāvē. Bet katrs jau redz pa savam.
Nu pa šito pludmali var teikt vienu - slaistu paradīze. Šeit ar slaistiem saprot sērfotājus (i meitas kā ievas, i vīrus kā ozolus (dažs labs pēc sausa sprunguļa gan izskatījās, pie kam aizmirsis saules krēmu uzziest)) kuri, kā man likās, lielāko dienas daļu sērfo (vai to imitē), kaut ko stiprāku pīpē (domājams kādu kaprona zeķi), vakaros līksmo ar zaļo pūķi (muziciņa te arī ir) un šad tad kopojas. Te ir viesnīcas (zemāk esošajā bildē ir redzams, ka kāds vietējais amatnieks par koka sprunguļos saskatījis līdzības un sastiķējis sērfotāju.
Te ir tikai viesnīcas, pludmales bāri, melnas smalkas smiltiņas, akmeņaina un klinšaina okeāna gultne un.....viļņi. Tā jau pa smuko. Bet spiedīgs šodien pēc vella.....+92* pēc Fārenheita. Ja atmiņa mani neviļ, tad no šitiem grādiem atņem 30, tad atlikumu dala brālīgi uz pusēm un iegūst mums ierastos Celsijus. Un tā, man sanāk akurāt +31*C. Mitrs un silts. Saule uzspīd brīžiem, pamatā aiz mākoņiem, bet var just, ka pieķer ša-ka-tā.
Izbrienamies pa jūru, paskatāmies, kā ta sērfo - lielākie lietpratēji sēž malā, strebj apinīti un gudri komentē, iesācēji sitas pret akmeņiem un rij jūras ūdeni, pārējie, metrus 200 no krasta trako pa viļņiem. Feini. Tā kā peldēt negājām, tad velkam uz bāriņu. Pasūtinām ko nu kurais - Čirkainais grib dekapitētu kokosu nostrebties, Džonis ņem jau iemīļoto cola-cola ar mazo laima sulas šotiņu, Ernesto kaut kādu ledus tēju. Runas ir par visu - nodokļu politikas salīdzināšanu, nodarbinātību, biznesu. Arī par liderīgākām lietām - pirtī iešanu, Līgo papardes zieda meklēšanu, šašlika cepšanu un izslavētajām latvju zeltenēm. Ernesto jau uzprasās braukt uz Latviju študierēt un baudīt Latvju zemes labumus. Šis jau 10 gadus gaidot dzīvošanas atļauju ASV, šim tur Bostonā krusttēvs mitinās, bija domājis tur braukt. Ernesto mums dara zināmu, ka, ja Salvadorā būtu tik viegli tikt pie iebraukšanas atļaujas kā latvju bāleliņiem, Salvadorā nebūtu kas banānus audzē. Visi rautos uz apsolīto zemi.
Vēl aizejam līdz vienai viesnīcai Ernesto čomaku apciemot. Šis tur ir īpašnieks un vasaras sezonā Ernesto uzspēlē kādu dīdžeja setu. Esot pavilcies uz elektronisko mūziku. Bet tas tā, hobija līmenī un lai zaķus copētu, jo iekš Salvadoras ar dīdžeja aldziņu grūti izvilkt. Šim esot sapnis tikt līdz Briselei, kur katru gadu pulcējoties elektroniskās mūzikas grandi - Tiesto, Armin van Buren un citi tipāži. Labs ir, laižam tālāk.
Pa ceļam uz nākošo pieturu, apstājāmies dažās vietās, izdarām "kontrolšāvienus" foto atskaitei. Izbraucam arī 3 tuneļus. Garākais 300m garš - bez apgaismojuma, joslu iedalījumiem, bez ventilatoriem, ārkārtas zvanu telefoniem un evakuācijas izejām. Karoče, ja te notiek šaize, tikai veiksme un ātras kājas var palīdzēt. Caur tuneļiem braukt ar iedegtiem gabarītiem (gaismu tuneļa galā var redzēt, tas tiesa) ir tikpat droši, kā braukt ar "tālajiem" vai pretimbraucošajam midžināt ar "tālajiem". Papildus ekstra ir vietējiem, kas, uzliekot mīksto visai atstarotāju padarīšanai, slāj caur šiem tuneļiem. Tūristi te var baudīt ekstrēmos piedzīvojumus, piemēram, gājiens caur tuneli. Var paveikties, bet var tumsā uzrauties uz vietējo ar mačeti, un nedo Dievs, viņam slikts garīgais būs. Labākajā gadījumā, 5 minūtes kauna un Tevi atbruņos no iPhone, "zaļajiem papīrīšiem", pa lētu naudu pirktā Rolex pulksteņa un, ja iepatiksies, NIKE krosenēm un adidas maikas. Tad nu Ernesto saka kā ir, jābūt uzmanīgam un vispār viņam šie tuneļi kā skabarga pakaļā - dikti nepatīk te braukt, bet ko ta darīs, audzinās raksturu. Jo tikai izbraucot caur šiem tuneļiem var dabūt smuku skatu uz okeāna izgrauztajām klintīm. Labs i, bads klāt.....ko Tu grib, brokastis jau ir vēsture, pa virsu pāris kapijas....cik ta var turēt.
3.pietura. Beto's la Libertad.
Lai slavēts tas garstronomiskās izvirtības Dievs - "vaikugaršīgs". Ernesto brīdina, ka kantoris dārgs, bet ir to vērts. Ar lielu prieku un pateicību sirdī, daru Jums zināmu, tā tas ir. Tas attiecas uz ēdienu izvēli, noformējumu, raksturu un garšas kārpiņu kairinājuma pakāpi. Par cenām - jebkurā no Eiropas restorāniem, par 3 cilvēku izēšanos jānoliek būtu vairāk. Uz šejienes fona, cik mēs citās dienās tērējām vēderpriekiem, tad noēstie 77,55 USD bija daudz.
Ko tad mēs te lobījām iekšā un ar ko to visu noskalojām.
Uzkodas. Ernesto pasūtināja zemāk bildē redzamos banānu čipšus ar laimu (laimu dod klāt praktiski pie visa). Tad atnesa vēl Worčestras mērci (viņi to sauc vienkārši par angļu mērci) un iestādījuma pašdarināto sarkano pikanto mērcīti. Ar to tad visu apslaka un slidina lejā. Kā otro uzkodu (bilde pagaidām nav) notiesājām pildītas Jalapeno piparu pusītes ar siera-garšaugu "topiņu". Tāds pikants un dūšu ar piesien.
Otrajā riktē (starp uzkodām un silto) nevarējām atturēties no vilinājuma pašņakarēties ar Klusā okeāna austerēm. Ducītis tika paņemts. Džonim un Ernesto tās bija ugunskristības - pirmo reizi kaut kas tāds tika ņemts mutē. Un ziniet, abi stāvā sajūsmā. Nebūtu siltais, ņemtu vēl. Čirkainais apstiprināja, ka esot makten gardas, neskatoties uz to, ka virsū špricējām laima un nevis citrona sulu, kā Francijā ierasts darīt. Un vēl viena atšķirība - Francijā austeri no čaulas neatdala (ar savu vienīgo kājeli tā paliek piestiprināta pie čaulas un ēdājam tā jāatdala pašam), bet šeit viss jau bija izdarīts - slidini tik iekšā. Paprovējām arī ar aso mērci - arī labais.
Trešā rikte - cepts zivs, ar rīsu piedeviņu, jalapeno-sīpolu-krējuma karsto mērcīti un zaļbarību. Gardi.
Ceturtā rikte. Otrā bilde aiz tās, kas zemāk. Tobiš, nākošā vai zemāk esošai sekojošā. :)
Ernesto rekomendēja nogaršot. Atnesa pusspaini. Jūras velšu krēmzupa. Labākā, kas 33 gadu laikā baudīta. Nezinu par bāzīti, bet šķidrumiņš bija vajadzīgā konsistencē un pēc garšas teicams. Zupā peldēja redzēti un neredzēti okeāna mošķi - garneles, mīdijas, krabji, kalmāri, zivs gabaliņi utt. Mhmmm.....vēders solīja turpmākās 3 dienas vairs neizpildīties un publiskās vietās skaļi neburkšķēt.
Nokalojām to visu ar: Ernesto izkapāja 2 Pilsner alēnus, Džonis - cola ar laima sulu, bet Čirkainais......atkal Ernesto pie vainas.....pasūtīja un atnesa..... Ledus auksts alus kauss, kausa maliņa ar sāls gredzentiņu. Kausā iekšā, apmēram 1/3 no tilpuma - brūna žiža (atsit iesalu). Cik no viesmīļa izvilinājām, tad tur bija slepenie ingredienti, laima sula, Worčestras mērce. Tad nu šo žižu aplej ar aukstu alu un, noskaitot Tēvreizi, mauc iekšā. Pirmais teksts no Čirkainā - sāļš alus. Tai žižā nekas grādīgs nebija, promiles tikai no tā, ko var dabūt izkaujot 0,33l alu ar 5 grādu stiprumu. Esot bijis tā neko. Arī ja nebija, nešpļaus tak ārā....prātā mācība par rakstura audzināšanu! :)
Pasākums tiek nosvinēts ar "kuplo", un visi vienojamies kopējā dziesmā - kas man kait nedzīvot tai okeāna maliņā, dod tik ēst, dod tik dzert, i vēl visu dienu laiskoties....nu zvērā....diena jau šajā mirklī tiek pasludināta par izdevušos.
4.pietura. Pasaules kauss futbolā. Tiešraide no San Paulu, Brazīlija.
Atklāšanas spēle: Brazīlija - Horvātija. 1.puslaiks
Vieta: Kaut kāda cafe pa ceļam uz hoteli. Drīzāk jau pa ceļam no pusdienu vietas. Autiņā paspējām trešdaļu dziesmas noklausīties. Ieejam iekšā, tur jau tauta burās. Kurš no futbola, kurš alus, kurš vairāk par tikko pacepto un padoto zivi priecājas. Citiem vispār viss pie kājas - skatās trulām acīm tālumā. Domāju, vai tik nav kāds slaists no "Cūkas pludmales".
Ieņemam pāri palikušās vietas (protams, sliktākās, jo jāsēž ieslīpi pret TV un atspīd okeāns). TV mazs, bet svētku sajūta ta ir. Lai gan nemaz negribas, pieklājības pēc pasūtām pa dzērienam un pirmo puslaiku noskatāmies šeit. Ernesto veic socioloģisko aptauju, apkopo rezultātus un paziņo - tikai viņš un Garais Džonis ir par Horvātiju. Visi pārējie par brazīļiem, lai gan varētu teikt par spāņiem, jo praktiski visi, kas Brazīļu komandā, ikdienā kapā kājasbumbu kādā no Spānijas klubiem. Mēs jau priecājamies, kad ieradāmies rezultāts bija 1:0 horvātu labā. Pirmais puslaiks beidzas 1:1, maucam tālāk.
5.pietura. Cafe Sunzal. Brazīlija - Horvātija 2.puslaiks
Atkal paņemam pa drinkiem. Te dikti smuks tas restorāns. Skats uz okeānu, vairākos līmeņos (no katra skats uz okeānu), vairāki bāri. Brīvdienās un sezonā te visu laiku mudž no tūristiem un pašmāju viesiem. Te vismaz var futbolu labi ielūrēt. Lielais ekrāns, ērts dīvāns, tā teikt VIP līmeņa serviss. Brazīļi mīkstie džeki vai arī tieši otrādi, teicami aktieri - pie katra mazākā horvātu pieskāriena krīt kā negudri, aš liekas, ka kāja lauzta, roka pa 180 grādiem apgriezusies, galva pušu un acs ārā. Mazie neģēļi pamanās ar 3:1 sasist horvātu brāļus. Nu lai jau. Bet futbola svētkos esam piedalījušies un pirmo maču redzējuši. Nākamo skatīsimies finālu. Pēc šitādas iznešanās visas dienas garumā, feinais nogurums i klāt, laidīs, ka uz būdu.
Paslepus nolūkoju, kā Ernesto, pirms kāpšanas mašīnā, atgāzis galvu, sažņaudzis dūrītē labo roku, pacēlis to pie lūpām, ar kreiso roku mēģina kaut ko izspiest no labās dūrītes. Sākumā likās, ka karstuma dūrienu dabūjis un tagad šilierējas. Nekā nebija, viltnieks tāds, laikam jau lai mamma vai poliči neuzož, šamais mutē iespieda paprāva laima sulu. Tā teikt smacinieka nomērdēšanai, kā nekā 6 ali ribās. Lai arī maziņie pie pusdienām un futbola. Lai arī 0,3l tilpumā, tomēr tie sanāk savi 1,8 litri.
Pēdējā pietura. Tuč, tuč pilsētas tūre. Ernesto izrauj cauri pilsētai. Parāda ASV vēstniecību. Man likās, ka Rīgā ir cietoksnis. Ha, pie mums ir tikai ziediņi. ASV vēstniecība Salvadorā esot lielākā visā Dienvidamerikā. Sajūta tāda, ka aiz tām sienām kāda CIP mītne un tanku ražotne. Kaz i, moš ir arī. Izvadā mūs un parāda, kur mitinās vidusslānis. Nav tā kā pie mums, ka praktiski pie jebkuras privātmājas var piebraukt. Te ir tā kā pa ciematiem, riņķī žogs, iekšā mājas, pa vidu ielas, pie vārtiem bruņota apsardze. Parādīja arī vienu no šādiem kompleksiem, kur hatons maksā sākot no 500 000 USD. Un nemaz neesot tā, ka ar čemodānu ieradīsies un Tev pārdos - nav vietu. Saki vēl, ka Salvadora ir nabadzīgākā Centrālamerikas valsts. Parādīja arī populārāko nakts dzīves rajonu. Maksā tik ragā, būs Tev dzīres. Nu lūk, diena galā, esam mājā. Sajūta, ka neesam kā tūristi, bet ieradušies pie sena drauga patusēt. Savos 20 gados Ernesto ir krietni vien apķērīgāks un dzīvesgudrāks, nekā sākumā likās. Rīt mūs vedīs vulkānu skatīt un vakarā laidīsim uz suši ēstuvi. Tā vismaz sola Ernesto.
Vakarēšana. Uztaisam Ernesto profilu draugos.lv. Šis gribot bildes paskatīties. Es vēl aizšļūcu līdz bodei, iepērku marakujas, uz ielas no tantuka par 2 USD izdiņģēju 3 treknus mango, pierijamies un pa gultām. Ko ta citu darīsi. Aiz loga plosās maktens tropu negaiss. Smuki zibeņo un ārdās tas pērkoņtēvs. Ar labunakti! Ir jau 23:00, laiks Sīmanim.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru