4.diena

2014.gada 3.jūnijs

Aiz loga vēl saimnieko nakts, kad pilsētā sākas rosība. Katrs kurbulē savu aparātu vai tas būtu mopēds, kuru vairāk stumj nekā brauc, vai tas būtu kravas furgoniņš, kuru, pateicoties bagātīgajam rūsas slānim, var caurdurt ar pirkstu. Tā kā dzīvojam privātmāju rajonā, tad šī vieta skaitās relatīvi droša. Visādi ceļveži iesaka pēc tumsas iestāšanās pārvietoties tikai ar taksi.

Kā jau teicu, pagulēt vairs nevar, jo troksnis uz ielas pieaug proporcionāli gaismas daudzumam aiz loga. Ceļamies augšā, aunam vīzes, gribās ēst. Nevis vienkārši ēst, bet ēst ar lielo burtu kurzemnieku gaumē. Viesnīcas foājē, aiz priekšauta stērbeles nogrābju vienu senjoritu un saku, ka šausmīgi gribās ēst. No problem, senjor. Ieņemam brīvās vietas pie galdiņiem un gaidām. Nekā ievērības cienīga jau nebija - baltmaizes grauzdiņš, omlete, zapte, sāļš margarino, kapeja, tēja un svaigi spiesta apelsīnu sula. Grauzdiņu saplosīja barības vads. Kuņģis tā arī palika neizpratnē par neveiklo situāciju. To glāba omlete ar margarīnu un līdzpaņemtā rupmaizes rika. Tiktāl viss skaidrs, pusbadā esošais Garais Džonis ierosina doties apsekot jauniegūtās teritorijas un nomedīt ko ēdamu. Čirkainais nav uz kašķi.

Uz ielas valda zināma netīrība, smārds un mūsu virzienā vērsti skatieni. Kā nekā Garais Džonis ir savus 30 cm slaidāks par vidējo statistisko salvadorieti. Man pūlī neiejukt. Čirkainais gan var pazust, tāpēc tiek ņemts aiz rokas un iets, tā sauktā supermārketa virzienā. Salvadoriešiem drošība pirmajā vietā. Ar to es domāju, ka nepietiek, ka katra māja ir izrotāta ar dzeloņdrātīm un elektriskajiem skubinātājiem, pie katra sevis cienoša veikaliņa stāv mačo ar Vinčestera tipa bisi. Piemēram, veterināro klīniku sargāja viens tāds tipāžs. Izskatījās, ka šamais saskatījies Čaka Norisa filmas un tagad vien nagi niez kādam iešaut kājā. Pa ceļam, vietējās ēstuvītēs top vietējiem tik zināms paēdiens, cenas ap 1 - 1,5 USD porcijā. Kādreiz būs jānoprovē.

Esam pie supermārketa. Vienstāva, divstāvu ēkas izvietotas taisnstūra formā, kuras ieskauj žogs. 4 vai 5 ieejas/izejas. Sajūtas gan kā pie Gvantanamo bāzes. Pie visām ieejām pāris līdz zobiem bruņoti vīriņi. Pie katra no veikaliņiem vēl pa vienam karotājam. Pie bankas vispār - apsardze vairāk nekā klienti. Pie ieiešanas bankā liek vēl pasi rādīt. Labi, ka neliek čardašu uzdejot. 5 minūtēs apgājām perimetru, sapratām, ka tas nav priekš mums un iegājām paikas bodē. Principā no mūsu bodēm daudz neatšķiras, tikai te ir zaļāk, ja runā par dārzeņu, augļu un zaļumu izvēli. Iepirkumu kuļķenē nonāk pāris mango un marakujas. Pa ceļam uz būdu, no vietējās sievas, kas brauc ar sarkanu Ford pikapu (pēc redzētā, mans domāt, ka pikaps turas kopā uz godavārda), paķērām vēl 4 lielus mango (4 lieli mango = 3 USD).

Pēcpusdiena tiek pavadīta ar mango diētu, skatoties Supernatural. Labi jau labi. Džonim čakra  bija atvērusies un šamais nogāja uz vietējo vistiņu fast-food iestādījumu kaut ko ēdamu samedīt. Paēdām. Sāka mākties virsū Sīmanis (miega Dievs). Akurāt uz plkst. 16:00 pēc vietējā laika. Latvijā šajā laikā ir pāri pusnaktij. Nolikāmies, pēc pašu vārdiem uz 1 h pasnaust. Jobans Bobans, kas bija par pārsteigumu, kad pamodāmies ap 22:00. Izpalika vakariņas vietējā meksikāņu ieskrietuvē, dabūjām apēst pēdējo mango un kurkstošiem :) vēderiem likāmies gulēt. Domā, ka var aizmigt.... ne vella. Un tā līdz rītam, kad jāceļas un jākuļas uz Gvatemalu.