Čirkainais pēc vakardienas trika - "davai, ka stundiņu atzaižamies" pus piecos no rīta jau bija gatava iet piedarbā. Iedevu iPadu - miers līdz 6:30. Tad vairs nevarēju pagulēt, jo Čirkainais sasmējās par 5.dienas ceļojuma piezīmēm. Ilgi sasmējās. Dabūju celties. Ko ta padarīs.
Brokastis. Izrādās šamajā iestādījumā makten labas brokastis padod. Tipa Guatemalian style. Omlete, melno pupiņu biezenis, avokado mērce, tomātu/kinzas salsa. Garšoja labi.
Ok, 8:00 esam pie būdas, uzpakojuši savas kuļķenes, gaidām kad vedīs uz Atitlana ezeru.
Brauciens uz Panajachel. Žvīks, žvāks un 2,5 h esam pie Atitlana ezera, Panajachel pilsētā.
Turpinājumā, pāris novērojumi pa ceļam braucot.
Dvēseles atveldzēšana. Laiku pa laikam, ceļš pa kuru maucām (brīžiem tiešām maucām, brīžiem mana ome ātrāk pārvietotos) sakrita ar tā saucamo Ruta Panamericana jeb PanAmerican Highway. Džeki kā uzbrauca uz šī ceļa tā ņēmās izslāpušo un putekļiem klāto dvēseli veldzēt. Ai kā ņēmās. Iepuļķēja 5tajā robā, pedālis rīvē kājslauķa gumiju un mauc. Mauc uz visiem 120 km/h....ātrāk, precizēju, vairāk no tā rumaka izspiest neizdevās. 120 km/h ir ātri, ja pa pārējiem ceļiem mauc uz vidēji 40km/h. Čirkainais muļķīgi nosmaidīja, sameklēja štrumbantes, piešnallējās un noteica, ka drošībai tomēr vajag, jo šoferītis tā dikti drāž ar to mašinu. Garais Džonis gan kā ērglis, kroņa vietā, lotosa pozā (atgādināšu, ka viņu aparātos vidēji lieliski jūtas indivīdi līdz 1,7m) sēž un bauda lidojuma sniegtās priekšrocības. Ēst un dzert nedeva, bet čerkstošu rādio gan varēja klausīties un klimatkontrole arī pa busa priekšējiem logiem tika nodrošināta. Vispār jau PanAmerican highway nav nekādas bērnu spēlītes. Trans Sibīrijas lielceļš (no Baltijas jūras līdz Vladivastokai) ar saviem 11000 km ir bērna šļupsti salīdzinājumā ar PanAm highway, kura kopējais garums ir ap 48000 km ( strīdi ir par patieso garumu, jo ir vēsturiskais, esošais, atvasinātais un kādi tik vēl ne).
Avārijas 3 stūris. Ja Tev Gvatemalā uz ceļa gadījusies šaize, vienalga liela vai maza, avārijas 3stūris nav jāizliek. Nevajag meklēt attaisnojumus ceļu satiksmes noteikumos, CSDD ieteikumos vai mammas norādēs. Arī 3stūri meklēt nevajag, visticamāk tādu neatradīsi. Tad nu tā. 1. Ieej krūmos 2. Nolauz maktenu zaru vai izplēs puskrūmu 3. Noliec to savā joslā 50 m aiz sevis. Situācijas modelēšana. Neprātīgā ātrumā (2 robs, pie 4 tūkstoši apgriezieni, skan neprātīgi, reāli ap 40km/h) mauc buss, kroņa vietā žvangodamies sēž Garais Džonis (Čirkainais ir pieštripējies) a te pēkšņi uz ceļa mūsu joslā puskrūms, aiz puskrūms ass labais pagrieziens...ko dara šoferis? Loģiskais saprāts Džonim saka, bremzē Šumaher, bremzē...pārliecinies par drošu manevru un tad mauc tālāk...vai vismaz apstājies un to puskrūmu novāc...... Nē, Gvatemalas pilots Antons Rekāesmāku, bez pagrieziena dod virsūun iet krūmam na apgon. Te tagad krūms izpilda avārijas 3stūra funkciju, jo apdzenot krūmu, kas traucas ar ātrumu 0 km/h, mēs sekmīgi izvairamies no sadursmes ar noplīsušo auto. Skatās un mācās.
Cūkas ar iemauktiem. Rok ārā agavi. Agresīvi. Ne pa jokam. Ja ne nu agavi, tad goč pedele tas bija kas sukulentveidīgs. Tagad Tev, mīļo lasītāj, lasot šīs rindas rodas pamatots un bažīgs jautājums vai tikai Garais Džonis nav padevies kārdinājumam uzvilkt kāsi, vai vēl trakāk - nav sācis zeķi pīpāt? Pasteigšos notikumiem pa priekšu un atklāšu patiesību - nav gan. Tas ko stāstīšu ir balta patiesība. Karoče ceļa malā sēž izkaltis vietējais kovbojs. Nu pēc mices spriežot. Blakus divi rukši. Nu tādi uz centneri, katrs. Abiem suķiem iemaukti, nu akurāt tādi paši, kā manam Odiņam (mana mīļā Stafordšīras bulterjera kuce; Odiņa pilns nosaukums ceļojuma apraksta titros - skatīt bloga ierakstu "Prologs"), kad maucam pa mežu ar velosipēdu. Nu un viena no tām cūkām (maybe kuilis, uz 120 maucot fig pateiksi) neganti, aizelsusies, sparīgi eleganti kapā ārā to sukulentveidīgo. Vietējā mēroga ceļmalu apzaļumošanas ilgtermiņa stratēģija pagalam. Kā teiktu mans sens paziņa Askolds - irsā darbs un materiāls. Ziniet, te, Gvatemalā, vispār ir savādāki dzīvnieku turēšanas un labturības noteikumi. Piemēram, cūkām, ārpus apdzīvotām vietām, jābūt iemauktos un pie šņora. A kazas, apdzīvotās vietās, jāved šņorē un uzpurnī. Goda vārds... Nu točna.... Bildes nav; nepaspēju izvilkt un nobliezt......Palicis tikai atmiņās un šajā blogā.....Ja kāds grib, uzskicēšu. :)
Ražas svētki. Latvijā krusa, lietavas un pali, šeit ievāc ražu. Uz lauka, kaudzē glīši sagulst bietes, burkāni rokas stulmeņa resnumā, kāposti. Katrā miestā, kurā pabijām un izdevās iekulties tirgū, tur varēja dabūt visu ko sirds kāro - visās krāsās, visos izmēros, garšas tonalitātēs un smakas/smaržas variatātēs. Viss ēdams. Raw-foodistiem jeb īstiem un rūdītiem flora vulgaris patērētājiem šī tipa valstis ir vēdera paradise. Viss praktiski uz vietas dabonams, svaigs un lēts.
Atkal šoferis nohalturē un izmet mūs fig viņu sazin kur. Apkārt kā lijas uz maitu salido vietējie šeftsmaņi, kas mēģina tevi app..st pēc iespējas uz lielāku $ skaita. Nebūs Jums nekādas apmpelēšanās. Čirkainais jau augstās skolās skolojies, mani samācīja, ka Tev nebūs ar vietējiem kāzusā ielaisties. Sākumā vietējais, spēlējot pa ausīm, novedīs Tevi līdz savam līmenim. Pēc tam sakaus ar pieredzi. Džonis to patur prātā, uztaisa neapmierināta tirliņa sejas grimasi, pārmet somu pār plecu un slāj pretī saulrietam. Noķer pirmo tuk-tuk, nosauc koordinātes un, Tavu brīnumu, šis nemēģina Tevi apjāt, paprasa 10Q un saka, lai lecam kulbā. Čirkainajam ta nekas, ielēca un apsēdās. Garais kā lēca tā gandrīz jumtu norāva. Nē, nē, ne sev, tuk-tukam. Atkal jau gabarīta kravas ierobežojumi. Pēc 5 minūtēm kauna pieripinam pie būdas.
Viesnīcu riktē japānis. Tripadvisor iesaka kā labu esam. Bookings arī dod labu rādītāju. Price reasonable. Ievācamies, ieriktējamies un bads i klāt. Aunam vīzes, noies uz pilsētu pavakarēt.
Sacīts, darīts. Nogājām, pie paša ezera. Atkal jau stāsts par lijām un maitu. Izdomājām, ka provēs ieēst ko vietējie ēd, nevis tūristiem pielāgoto. Nobrienam uz vietējo pupuseria. Tā ir ēstuve. Vietējo slengā par pupuseria mēdzot saukt vietējo senjoritu klēpjus jeb kā latvieši dainojot mēdz piesaukt vāverītes, ežiņas, krējuma ķērnītes un viskautko citu saimniecībā noderīgo. Labi. Ejam skatīt ko tad ēdīs. Priekš vietējiem papīrs netiek ķērnāts, tāpēc visu menu var "izlasīt" vizuāli blenžot uz grilu vai piepaceļot katliņu, toverīšu un spainīšu vāciņus. Tie kas nezin valodu, papildus ielūr kaimiņa šķīvī. Tas nepieciešams, lai varētu nodefinēt darba uzdevumu pavārei, dot norādes pa gaļas izstrādājumu vēlamo daudzumu, apdedzināšanas intensitāti, zaļbarības daudzumu un visbeidzot, vai ta ēdienu picante (tulkojumā no spāņu mēles - ui ku jestrs) arī vajadzēs. Tiek pasūtināta vista, paprāva ribu sloksne un virtene ar chorizo desām. Katrs šis gaļas izstrādājuma veids 15Q. Pārējais kā piedevas un atsevišķi jāpiemaksā par drinkiem. Mums uz 2viem 50Q sanāca, i vēl 4 dukši kauliņus nosūkāja un nokraukšķināja. Chorizo desa bija feina, nu dikti smeķīga. Interesanti sasieta - tajās vietās, kur zarnu parasti sagriež spirālē, sasnien ar šņori, Gvatemalā šņori aizstāj ar zāles stiebru. Eco, es jums teikšu, biedri, eco. Ja godīgi, tad šī bija pirmā ēdienreize Centrālamerikas brauciena laikā, kad ēdiena garšas buķete bija vispilnīgākā. Porcija kā uz kaušanu. Lieki jau piebilst, ka barības vads saplosīja chorizo, a kuņģim tika viss pārējais. Jā, un tik feini bija bez tiem vietējiem Čakiem Norisiem ar stroķiem. Lai gan, varbūt pat būtu feini, noīrēt tādus un tad būt kā tādam "Stiļjagam". Aina. Nevis tā Poiša, bet manis uzburtā. Pirmais un vienīgais cēliens ar vienu vienīgu epizodi. [mūsdienas. Gvatemala. Kaut kur pie Atitlana ezera] Mauc pa ceļu Atitlana ezera virzienā bars (nu vismaz 12) tuk-tuku. Skaņa zvērā, putekļu mākonis ņemerennijs, neprātīgā skaļumā, basiem rībot skan dueta Sandra mega grāvējs "Mazcenas mobilais", ko izpilda Rihards Lepers. NB. Tie kas nav dzidējuši, fiksi iesitat YouTube un noskatieties. No tuktukiem ārā karājas vietējie ar stroķiem. Kaut ko auro un māj ar rokām. Centrālajā (nu tas, kurš zelta krāsā) tuk-tukā Garais Džonis izgāzies, saulesbrillēs, ar ūsiņu, ieeļļotiem pieglaustiem matiem, un vienu zelta zobu......atbrauc uz piekrasti ieturēt maltīti.....pa 25Q jeb 4 USD. Laikam jābeidz tās vecās gangsteru un vesternu filmas skatīties. :)
Paēsts i, tagad laidīs uz būdu. Vakars paiet seriāla Game of Thrones zīmē. Noskatījāmies 4 sērijas. Čirkainais jau 20:00 krākdams ņēmās pa gultu, lai 4:00 no rīta man paziņotu, ka miegs nevienā acī. Ko darīt? Ko darīt, ko darīt. Jāguļ. Arī, ja negribas jāguļ. Raksturs jāaudzina.
Nu tad tiekās rīt....eju sutināt.
Skatos, ka šoreiz jums nu nekādi neiet ar lidguras pārvarēšanu un ieiešanu vietējo dienas ritmā!
AtbildētDzēst