12.diena

2014.gada 11.jūnijs

Mūsu čoms Ernesto šodien mums sataisījis mazo visas dienas izbraucienu pa Ruta de las Flores, vai mūsu mēlē - puķu ceļu.

Atkāpei un nervu atslābināšanai - viesnīca Hotel San Jose Hostal un tai piederīgie.

Ernesto. Sprauns, labi barots un pieklājīgi audzināts salvadoriešu mačo. Vaigā tā ap gadiem 20. Studē ekonomiku. Viņš ir mūsu Salvadoras māju - Hotel San Jose Hostal vienīgais angļu mēlē runājošais indivīds. Ernesto riktē viesnīcas jautājumus iekš booking.com, facebook u.c. angliski risināmus jautājumus. Ernesto mučiņa - izbijusi bankas darbiniece, viesnīcas menedžments. Ernesto fāters, lāga puika, angliski neprot. Izbijis inženieris, tagad piešancē par viesu izklaidētāju, tuvākās un tālākās Salvadoras tūrēs, proti, viņš ir gids. Nu, viesnīcas viesiem. Viesnīca - tipa viss sācies 2004.gadā. Kad uzprasījos uz 10gades svinībām, Ernesto sāka kaut ko murmulēt par 2007.gadu. Viesnīca feina, maza, viesmīlīga. Sajūti māju atmosfēru. Kad ielidojām Salvadorā, palikām te 2 naktis. Kad atgriezāmies, Ernesto mums ierādīja labāko viesnīcas numuriņu par to pašu cenu. Vai ta var teikt, ka par mums netur rūpi. Mēs jau ar tukšām rokām arī neieradās. Iešķiņķoja šamajiem Liepkalnu gardumus un pildītos "riekstiņus". Ja kāds domā maukt uz Salvadoru, rakstiet vēstules, iedoš adresi. Būs labi. Arī privātās tūres Ernesto sariktē labu labās, pieskaņo Tavām vēlmēm un naudas maka biezumam. Cenas labākas nekā tūrfirmu piedāvātās. Piedevām nav jāsēž busā ar vēl 10 sasvīdušiem ķermeņiem. Izrādīs labākās vietas, ieteiks, sarūpēs. Labs i, atpakaļ pie šodienas.

Ruta de las Flores jeb puķu ceļš ir ceļa strēķītis uz rietumiem no El Salvador galvaspilsētas San Salvador. Tiem kam patīk cīpari, tad piezīmējiet savos bloknotos, ka braucot no pilsētas jāuztausta lielceļš Nr.CA-8. Tad kad kādus kilometrus 68 būsiet nomizojuši, tad, sākot no 72km līdz 107km akurāt būsiet uz puķu ceļa. Ferštein or niht ferštein? Savu nosaukumu ceļš ieguvis pateicoties ziedonim (riktīgi viss zied no oktobra līdz februārim), kas vērojams abpus šim ceļam. Šī ceļa šarms nav tikai ziedošie laksti tā malās, bet gan uz tā (tā malā) esošie 5 koloniālā stilā ieturētie miesti. Puķu ceļu saukā arī par Salvadoras kafijas centru (sirdi). Blakus ceļam atrodas kafijas plantācijas, miestos daudz mākslas priekšmetu un amatnieku darinātu nieciņu. Var dabūt arī mazajām rociņām darinātas (grebtas, izcakinātas, izrotātas) mēbeles, i jaunas, i restaurētas. Respektīvi te darīt ir ko - var staigāt, ar velosipēdu izbraukties, auzu motora mugurā izjāties, ar kvadraciklu nobraukties, apmeklēt kafijas plantācijas un noprovēt to mantu. Tāpat var skatīties vulkāniskos ezeriņus, noslēpušos ūdenskritumus un ošņāt puķes. Var ļauties jutekliski erotiskam piedzīvojumam un pabarot ar sevi knaušus. :) kamēr braucām uz pirmo apskates objektu, braucām pa 3 joslu štrāsi katrā virzienā, bez atdalošās barjeras. Atdalošā strīpa savu 5 metru platumā. Prasu, ka ta šis pa skrejceļu. Izrādās, točna skrejceļš. Ja kāds gaisa kuģis netiek līdz lidostai, savus 50km pirms galvaspilsētas var mest mierā uz šī skrejceļa. Bija reiz gadījums...brauc samosvals, pretī žigulis...nē, nē, tas bija no latviešu grāvēja "Limozīns Jāņu nakts krāsā"... Lido lidmašīna....baigi lielais laineris....no ASV uz Salvadoru....pilns ar gringos (vietējie ar palamu "gringos" apzīmējot visus no ASV izcēlušos ļautiņus)....noklājās tam dzelzs gabalam viena turbība....nu paši saprotat, nekāda dižā aršana nav...pilots telegrafē sakaru tornim, bļauj klausulē, ka nu ir sūdi...dispečers dod komandu armijai, tie fiksi aizklapē to šoseju (pa kuru tagadīņās braucam) un laineris nāk zemē rūkdams.  Sausais atlikums - visi dzīvi, kurš sirmāks, kurš par pārsimts gramiem vieglāks, bet dzīvi. Vienīgais 30 koki pa galam. Lainerim spārnu pletums tāds pieklājīgs, neierakstījās tai šaurajā stērbelē. Laikam, kad būvēja šoseju, tik lielu lidmašīnu vēl nebija. Viss plūst, viss mainās.

Pirmā piestātne. 

Vietējo un tūristu iecienīta aktīvās atpūtas, miesas un gara stiprināšanas poligons. Var jāt, var braukt ar kvadracikliem, var ālēties par trasi, kas akurāt atgādina Mežakaķi Siguldā (šķēršļu trase kokos), var mēģināt laisties pagarā nobraucienā pa trosi. Pārējie var iestrebt vai ko ieēst vai pabaudīt dabu. Mēs izvēlamies padzert kapiju, padraiskoties šķēršļu trasē un iemēģināt "pendeli". Kas ir pendele? Čirkainais arī nezināja. Ernesto gan baidīja, ka esot ekstrēmi, šis otrreiz vairs nedarīs. Es teiktu, ka atrakcija bišku atsit pulksteņa pendeles svārstības, bet tikpat labi tas var būts svārsts. Lietas būtība - fizikas likumu un zemes pievilšanas spēka mijiedarbība. Zemē ierakti 2 nomizoti baļķēni. Augstums savi 10 metri, attālums starp baļķeniem savi 4 metri. Stabu augšpusē iekārtas tādas kā V veida šūpoles. Čirkainais tiek iedabūts drošības sistēmā, pieķēdēts pie šūpoļu apakšas, aizāķēts un uzvilkts augšā (tobiš uz aizmuguri, kā stopkadrā apstādināts mirklis, kad šūpolēs esi sasniedzis maksimālo augstumu šūpiņā uz aizmuguri). Tiek dota komanda, Čirkainais rauj striķi, un aidā. Čirkainais spiedz, bļauj, mētājas rokām....vienā rokā kamera, kas visu to iefilmē. Džonis no apakšas iebildē visu, kas zem svārkiem :). Nu kaut kādas 3 minūtes pačilo tajās šūpolēs, kad apstājas, uzraugs padod trepi, lai var notrausties lejā. 1.uzdevums tā kā būtu izpildīts. 

Tālāk seko Džoņa iznāciens. Džonis ies pa šķēršļu trasi. Kuru ta ņems, prasa instruktors? A ko piedāvā?, Džonis dod pretī. Instruktors: ir trase mīkstajiem, tad tiem, kas baiļu nepazīst un tad ir - misija neiespējamā. Neies jau blamēties meitiešu priekšā, Džonis ies grūto trasi. Daudz jau to šķēršļu nebija, kādi 8. Principā visi jau sastapti pie mums, izņemot rāpšanās sienas elementus. Instruktors pa priekšu, Džonis elpo pakausī. Nonākam pie šķēršļa, kuru jāpārvar ar rokām karājoties un virzoties horizontāli iekārtā trepē. Instruktors paziņo, sūdi i, viss slapš, nevar pāriet. Nav tāds nevar, i tikai negribu. 3 roku kustības un Džonis i pāri. Ko nu? Instruktors nevar taču blamēties. Šis dullais, rāpjas uz to trepi un ņēmās to šķērsot pa augšu. Nu i piemērs jaunajai paaudzei. 2:0 mūsu labā. Maucam dzert kapiju.

Kafiju Džonis paņem to dārgāko. Redzēs, kā ta nu būs. Nekas jau nebija. Lauziens konkrēts, tāpat kā ar kopi luwak (pasaulē dārgākā kafija - sesks apēd kafijas pupiņu, izdi..š, tad to grauzdē un pasniedz siltu kūpošu krūzītē :)) Indonēzijā. Pa stipru, neizteiksmīga, pārāk skāba. Secinājums, mana vārgā mādziņa pie tik krutiem padzērieniem nav pieradusi. Vajag ko vienkāršāku.

Labs i, laižam tālāk. Te atkal jāpiemin, ka puķu ceļu pilsētelēm šarmu piedod apgleznotās mājas. Katrā pilsētā ir pa vienai baznīcai. Liela daļa māju apgleznotas. Vienā miestā Džonis knipsē meistaru darbībā. Šis nav ļauns, dod Džonim otu - mālē ka pats. Divreiz nav jāsaka, zilā krāsa uz mājas fasādi tiek triepta treknā slānī. Laikam jau pa daudz gribēju izpausties, šamais saka, būs jau labi, būs jau labi. Katru zīmējumu mākslinieks paraksta. Otas, krāsas un darbu apmaksājot vietējie vietvalži. Būs arī gleznojumu galerija par Salvadoru.

Vienā miestā no vietējiem iepērkam mango - zaļos un dzeltenos. Kamēr domājam cik tad maksās, cik tad ņems, beigās pa 1 USD dabūjām 6 zaļos mango (pēc garšas atsit zaļas krizdoles) un 10 dzeltenos. Ui, kā vakarā noēdīsimies.

Pa ceļam iesperamies vienā kafūzī, iestrebt kārtējo kafiju. Te arī paķērām kādu paciņu mājvešanai. Te provējām kafe Mocha - espresso, kakao, piens, madeļu sīrups. Zvērā laps.

Bads klāt. Bubinu un saku Ernesto, met mierā, ēst gribas (ar plato ē). Šis saka, no problem, griežas iekšā vienā ēstuvē....super.... Pašiem savs mini botāniskais dārzs, ar strūklakām, ar oranžajām karpām un bruņurupučiem. Sava vistu kūts - ja pasūti visu vai omleti, tad esi drošs, tā klukste ir no pašu dārza :) It kā daudz vietas, bet viss dizains iekārtots tā, ka pie katra galda sēdošajiem ir sava privātā telpa. Šodien ēdam, ko iesaka Ernesto - vistu. Atnes katram puskluksti, piedevās rīsi, tortillas (tikai kukurūzas plācenis), dārzeņi. Piedevām izdīcu smeķīgu, karsto jalapeno mērci - jalapeno pipari, sīpoli, pipari, krējums. Mēli var nokost. Esam atkal pilni līdz lūkai. Vēl neliels špacīrens pa pēdējo no miestiem un pēc 10 h izbrauciena esam mājās. Izdevusies diena tiek noskalota ar kapiju, labās sajūtas stiprinātas ar kuplu Kubas cigāra dūmu...tiek uzēsts mango.....laiks Sīmanim....rīt laidīsim uz Salvadoras pludmalēm, skatīt vaigā Kluso okeānu.