5.diena

2014.gada 4.jūnijs

Čirkainajam šodien vārda diena. Garais Džonis sasumina Čirkaino i pēc Latvijas laika, i pēc vietējā. Kā saka, pa daudz jau nebūs. Vakarā i doma aiziet kaut kur nosvinēt, pieliekot māgu labākajās latviešu estūlītvemšu tradīcijās. Bet pie tā atgriezīsimies vokarā!

Plkst. Ir 5:00. Šodien laidīsim ar busu (Pullmantur) no El Salvador uz Gvatemalu. Tā kā laika pārdomām pa nakti bija gana, jo Sīmanis tika padzīts pa dienu, tad celšanās problēmas nesagādāja. Noejam uz recepciju, a tur batjka. Nelielai atkāpei par viesnīcas menedžmentu...Tā kā mēs spāniski niht ferštein, a angliski viesnīcā šprehē tikai jaunietis Ernesto, cik nu Garajam Džonim tās saprašanas, tad viesnīcā ir nodarbināta visa famīlija - fāters (batjka), mučiņa (ar visām platformenēm sēdoša suņa augumā) un Ernesto (lāga igauņu zemnieka dēls). Ernesto english skills ir makten labas. Čirkainais izdara novērojumu kam seko zibenīgs secinājums, ka Ernesto angļu valodas džungļos ir devies ar britu, nevis jeņķi. Sitot ārā to akcentu. Nu labs i, droši vien, ka gribēs zināt, kas bij' tālāk.... Tad kad viņa (Ernesto) nav, pa hoteli uguņus dod vaļā Ernesto fāters un mučiņa. Šorīt uzrāvāmies uz batjkas. Garais Džonis lauzītā inglišā skaidro, ka mēs te uz nedēļu ziepēs asti, lai šis pievaktē čemodānu, kas mums noderēs, kad atgriezīsimies. Batjka skatās uz manīm kā auns uz jauniem vārtiem un neko nesaka. No grimasēm saprotu, ka batjka neko nesaprot ap ko lieta grozās. Tikmēr jau pie vārtiem piebraucis un nervozi pie sava dzeltenā rumaka grozās ormanis. Čirkainajam gaiša tā galviņa, tiek paņemta viedtālrunī esošā spanish offline vārdnīca un notulkots Džoņa teksts, kuru parādot batjkam, tam viss kļūst skaidrs. Atvadas, bučas un apskāvieni.....varam doties.

Žvīks, žvāks, 15 minūtes, 6 USD un mēs esam pie Sheraton hotel, kas ir izejas punkts busam, kas mūs vedīs uz Gvatemalu. Biļetes norezervētas jau Latvijā. Atdodam koferi un busā iekšā. Lieki piebilst, ka šajā rīta agrumā (5:30), ar ziemas mici galvā (+24*C), ap busu skraidīja vietējais Noriss, tas kurš Čaks, meklēdams kādu kam uzbliezt. Tā jau buss pa glauno. Garais Džonis kā pa Disnejlendu - krēslu var izriktēt i tā, i šitā, i vēl kājām paliktni izvilkt. Nedaudz pacietības un roku veiklības, no kāju paliktņa var izdabūt plastmasas gabalu, ko transformējot iegūst galdiņu. Tā kā brauciens ilgst aptuveni 6 h, tad brauciena laikā 2x padod ēst (tā kā Džonim čakra vaļā, tad nedod gulēt, dod ēst), tēju, kafiju, ūdeni kad vien gribās un neilgi pirms galapunkta var dabūt ugunsdziru nostrebties (vino blanco, vino tinto, amaretto, un vēl kaut kāda žiža, jau aizmirsu). Ā, un bombongas arī deva - paņēmu, divreiz!

Robežpāreja. Pa vidu upe. Par upi nesauktu, tāds pāraudzis novadgrāvis. Šaipus grāvim esam mēs, taipus mēs drīz būsim. Salvadoras pusē, tā saucamajā pierobežas joslā izskatās kā Getliņos. Posts un negals. Ne jau Getliņos, bet te, šaipus grāvim. Galvenais ir ķert sliktos puikas, pārbaudīt dokumentus, varbūt izspiest kādu dolāru. A visi pārējie kapitālisma blakusprodukti, piemēram, plastmasa, skārda bundžas, papīrs, aber vienvārdsakot miskaste no iepakojuma, tiek mesta zemē. Tas viss tiek vēl apčurāts, apšpļauts un sazin vēl kas izdarīts. Plus vēl grādi 30*C un mitrums. Kam tā iztēle bagātīgāka saprot ko gribu parādīt. 

Braukt ar busu (zolīdu firmu) ir labāk, jo: 1) ātrāk 2) drošāk 3) ērtāk. Busa matrozis savāc visu pases un sakārto štempeļu jautājumus abās pusēs. Visus no busa pārlādēja busa mazajā brālī (busiņā) un pārveda pāri robežai. Fifīgi bija tas, ka Garais Džonis, būdams cimperlīgs jau negribēja savas glaunās lakādas kurpes sabrist brienot pāri robežai, tāpēc mazais buss tika piedzīts pie lielā busa durvīm tā, ka varēja neminstinoties pārkāpt. Džonis jau bija satraucies par mantām, kuras bija jāatstāj lielajā busā, jo redzot to kontingentu, kas ganījās šaipus un taipus grāvim, bija pamats aut kājas un iet budēļos. Beigās jau viss bija bumbās, zelta stieni nebija aiztikuši un uztaisītais "celiņš" arī nebija nošņaukts. 

Braucot pāri robežai (brauc tikai tie kam savi auto vai šeftsmaņu organizētie starpvalstu busu reisi; pārējie kāto paši pāri) ir sajūta, ka esi nonācis brīvdabas supermārketā. Sākot no stringiem un kultūras žņaugiem (krūšturiem), turpinot ar džinsu biksām un velosipēdiem, beidzot ar TV, audio ierakstiem un katliem. Kaut kas lavočkā, kaut kas uz galda, kaut kas pie zemes uz deķa abās pusēs ceļam. Vispār Garais Džonis novēroja, ka tāda mazāka miesta veikalā, vienkopus tirgot enduro tipa močus un divguļamos seksadromus ir pat ļoti Ok. Tie kas robežu šķērso kājām, līdz tai nonāk ar chicken-buss. Atbrauc līdz robežai, mēģina tikt pāri, nu iepirkšanās pati par sevi, tad taipus grāvim mēģina noķert chicken-buss, lai nokļūtu kur ta nu gribās. Jā, un tie naudas mijēji. Ja Tev ir rokā krietns žūksnis (tobiš vari noturēt rokā) un Tu māki to visādi virpināt, Tu jau esi vienu soli ceļā uz naudas mijēja arodu robežkontroles punktā Salvadora/Gvatemala. :) lieki piebilst, ka naudiš uz robež' nemain, tāpat kā zirgus krustcelēs. Kurss nav izdevīgs. Vispārējā gadījumā 1 USD = 7,6 Quetzel. 

Guatemala City. Pullmantur kruizētais buss pieripo pie Holiday Inn. Visi lec ārā, ķer, grābj. Es ar, izlecot līdzi paņēmu 3 mēteļus :) joks.... Bet joki bija mazi, kad gandrīz Garo Džoni ievīkšķīja mašīnā ar visām pendelēm. Kad šitādi starpvalstu busi pieripo, sākotnēji tiek nodibināts vizuālais kontakts ar atnācējiem, tad novērtēts iespējamais ieguvums un visbeidzot sākās audio-vizuālais tejāteris vai terors. Protams, gardākie kumosi ir bālģīmji. It sevišķi nesezonā, tad netiek smādēts itin neviens. Jo galu galā, vietējam gribas ne tikai maizīti ēst, gribas arī desu uzstīvēt un piedzert klāt ko niknāku. Nu labi, filosofijas atkāpe beigusies. Šitanī reizē no busa izveļas tikai 2 bālģīmji - Čirkainais un Garais Džonis. Čirkainais jau viltīgs būdams uzreiz iejūk pūlī, bet Džonis pie saviem 1,9 metriem, blondajiem matiem un zilajām acīm......skuju. Jūtu, ka ar mani, man pat neprasot, vizuālais kontakts jau i. Laikam jau izskatījos gana slaucama govs. Es jau šiem skaļi neteicu, ka tā ap vēderu nav naudas kule, bet riepa. Bet krekls jau pa virsu, visu jau uz pirmo sitienu nevar saprast. Uz šamējā pirmo jautājumu: do You need a taxi? Džonis attrauca, ka ni un ni. Čirkainais jau šo jautājumu bija nokārtojis laikus. Šamie jau ar nav muļķi, zina, ka klients jāvaktē pie bagāžas izdales punkta un pirmā noliedzošā atbilde nav rādītājs par iespējamo deal vai tā neizdošanos. Bosiks ādas jakā skatās man acīs, skatās, kur es skatos, uzķer manu bagāžas vienību. Izrādās, ka busa bagāžas izdalītājs ar to bosiku uz vienu roku. Džonis jūt, ka nu būs irsā galīgā un neviens vairs nenāks palīgā. Džonis gara acīm redz kā paķēris somu viņš jož uz nofraktēto taksi. Pag, pag, nevis vienkārši jož, bet dod vaļā slow-motionā gluži kā trakā vāvere no multfilmas Over the Hedge. :) Tālāk jau tikai spēks, daile un izveicība. Auguma priekšrocība, garās rokas, senkjū verī mač un ātras kājas līdz savam taksim. Fūū, tas nu ir darīts.

Antigua guatemala. Pēc 1h brauciena esam klāt. Interesanti, ka šajā koloniālajā pilsētiņā lielākā daļa ielu seguma ir bruģis. Ne jau feinais Vecrīgas bruģis, kas reizēm arī mēdz izpildīties, it sevišķi 5dienu un 6dienu vakaros ceļoties pretī pār mēru ieķērušiem proletāriešiem. Bruģis drausmīgs. Pilsētas vienā galā nopirksi kafiju, izbrauksi cauri pilsētai - varēsi no krūzītes dibena ar karoti neizkusušo cukuru izēst un piena putas no malām nolaizīt. Nu traks bruģis. Pilsētiņa smuka. Ēkas 1-2 stāvi, smuki izkrāsotas, katrā pa kādai viesnīcai, tūrisma aģentūrai, veikaliņam, restorānam, bāram. Respektīvi, turas un dzīvo no stupido turisto. Ir pieprasījums, ir piedāvājums. Pozitīvi tas, ka visur tūrisma policija. Jūties kā mājās, bet neaizmirsti, ka esi ciemos. 

Nobāzējamies viesnīcā, ejam mainīt naudu. Lieki atgādināt, pie ieejas bankā stāv Čaks Noriss (vai pat divi un trīs), lūdzu Jūsu pasi, saules brilles noņemiet, vairāk par 500USD nemainām, nu un tādā garā. Galu galā, liekot lietā veco triku budēļos iešanu, naudiņa samainīta un varam doties kādu ekskūršanu nobukot. Garā Džoņa neatvairāmais ārieša izcelsmes igauņa šarms un Čirkainā viltība, dod mums to iespēju turpmākās dienas baudīt dabu. Šitais ir jānosvin. Dodamies uz vienu ēstuvi - jāsaka uzreiz, paēst ta paēdām, bet tolks ta kāds. Čirkainais ar savām advancētajām garšas kārpiņām, nosmeķējis mūsu abu pasūtījumus, teica, ka vajag uzfrišināt, jo tik tiešām, saturs bija, bet garša pliekana. Par saturu arī varētu diskutēt, bet šādā izpildījumā Gvatemalas nacionālie ēdieni lika vilties. 

Aizvelkamies uz būdu. Un tad..... tad bija veicas triks ar - davai, atlaidīsies ka uz stundiņu. Laiks akurāt ap 16:00. 3x drīkstat minēt, kurš izcēla Džekpotu - Sīmanis vai mēs. Protams, Sīmanis. Pacēlāmies ap 21:20. Stilīgi. Vēders rūc, nevarēja saprast no bada vai dusmām. Labi, ka būdā Čirkainajam nebaltām dienām bija paslēpts mango, ko tad brālīgi noplosījām. Pēcāk ein klein kino un pa gultām. Rīt 6:00 brauksim vulkānu lūrēt, jāpaguļ. :) ar muti Rīgā, ar darbiem Gvatemalā...katru stundu kā pendeļpulksteņa dzeguze kūkoju, ieskatīdamies blāvajā tālruņa ekrānā vērodams kā tuvojas rīts....peace