5:00. Kā pēc komandas, zvana modinātājs, sāk čivināt putni un pamalē dzirdama Čikenbusu rūkoņa.
Šodien plānā noiet paskatīties vulkānu. Rīts tāds drēgns un auksts, tikai plus 23*C. Viss krāsojos tumšās krāsās, jo nav apmierināti vēderprieki un padzerta kapija. 6:00 stāvam un salstam pie viesnīcas. Atbrauc klaberkaste, apbraukā smukākus un mazāk pievilcīgus ūķus un savāc tādus pašus dullos kā mēs. Brauciens, protams, pa bruģi. Džonis nervozi bakstās pa muti, taustīdams vai vienīgais zelta priekšzobs nav priekšlaicīgi zaudēts nevienlīdzīgajā cīņā ar bruģis-ride. Viss štokos. Pieved visu varzu pie kafejnīcas, tad nu kurš ko, citam tēju, citam bulciņu sagribas, citi pastrebj kafiju. Nu tad beidzot, pulkstenim tuvojoties 7 rīta stundai dodamies ceļā. Pa ceļam nothing special, tipiskas Gvatemalas ainiņas. Šur tur lauki, šur tur pa miestam, un, kā nu bez čaļiem ar bisēm.
Interesantāk palika, kad tuvojāmies vulkānam. Asfalta segumu nomainīja drausmīgs zemes ceļš, kas vijās caur ciemiem, kuri vizuāli atgādināja naturālās saimniecības. Kopskatu bojāja satelītantenas. Kā sacīt jāsaka, galvenais būt informētam par notiekošo pasaulē. Gan jau kāds banāns, ko iestumt māgā, atradīsies. Ceļš ne tikai grumbuļaini nelīdzens, bet arī lietavu izskalots.
Piebraucam pie vulkāna parka ieejas. No katra noslauc pa 50Q (aptuveni 7 USD) un varam doties. Mūsu gids, no sērijas "mi posavetovaļis i ja rešil" piešķir mūsu grupai nosaukumu Tigres jeb tīģeri. Laikam iespaidojās no tetovējuma uz Garā Džoņa kājas. Tur gan nav tīģeris, bet puma. Es gidam saku, pumu zini? Šamais saka, ka nezinot gan. Es saku, a tīģeri zini? Šis saka, zinu! Es saku, nu nemaz nav līdzīgs. Nu kaut kā tā. Citām grupām ar tiek daiļrunīgi nosaukumi - čempioni, manis jau minētās pumas un kaut kas vēl. Nu ko, ejam augšā.....te vieglāk, te grūtāk. Cits ar aizdusu, cits kāsēdams, bet kolonna virzās. Čirkainais, smagi elpodams, uztur grupas tempu, gids laiku pa laikam gana atpalicējus. Sākumā mums seko vietējie brattellas uz zirgiem - gadījumam, ja nu kāds netiek galā pats, tad par nelielu bet godīgu samaksu pastāv iespēja trausties rumaka mugurā un ceļu turpināt jāšus. Bet mēs jau nav nekādi vārguļi, to saprot arī zirgu eskorts un dodas medīt klientūru citur. Var redzēt, ka visi tomēr kalna galā būs sasvīduši kā cūkas. Kā nekā kāpiens notiek +/- 2500 m augstumā. Kas neko smagāku par pildspalvu rokā netur, tam var gadīties čābīgi, līdz pat putras karotes nolikšanai. Katru grupu, augšup un lejupceļā pavadīja 1-3 dukši. Doma tāda, kaut kas ta jādara anyway, ko gulšņās pa kaktiem, aizies līdz vulkānam plus vēl nostreļīs ko gardu tūristiem - suņus redzēju ēdam ābolus, mango, vafeles, jalapeno čipšus, maršmellovus un sviestmaizes. Vai slikta dzīve suņam. No gida prasījās plašāku, bišķi atraktīvāku stāstījumu, bet ko Tu aizelsušamies padarīsi!
Uzgājām augšā, tur viss mākonī. Baltā, necaurredzamā. Stāstījums pirmajā mirklī šķiet ticams, tur krauja, tur krāteris, tur lava, tur pēc 60km - Pacific ocean. Beigās viss ir tiesa, tikai Pacificu neredzējām, jo tik daudz laiks nenoskaidrojās. Pirms pāris mēnešiem šeit vēl varēja tuvplānā vērot lavu, bet tad maita vulkāns ņēma un izvirda. Dabūjām šļūkt no kalna pa izdedžiem, lai nokļūtu pie kūpoša lavas lauka. Ja parakās drusku zem virskārtas, tad sacietējusī lava bija makten karsta. Mums atlika, pakast bedrīti izdedžos un šmorēt uz mietiem uzdurto zefīrveidīgo švammi. Kāds savu desmaizi šmorēja, cits banānu. Tā jau pa smuko, it sevišķi, kad mākoņi izklīda....var to iespaidīgumu noķert. Dukši, laimīgi sutināja uz siltajiem akmeņiem un žāvēja rasā nobristos kažokus. Labi, ka lietus nelija, tad gan būtu nomūrējušies...taka, pa kuru gājām bija no smalkiem saberztiem melniem gabaliņiem - domāju, izdedži un putekļi no lielā šāviena 2010 gadā, kad, pat Gvatemal City putekļu dēļ bija slēgta starptautiskā lidosta. Dūmu mutulis toreiz esot bijis 5 km augstumā. Bet cepuri nost buritto ēdājiem, šajā disasterā bojā gāja tikai 1 cilvēks. Nav zināms varoņa nāvē vai aiz muļķības.
Atbraucām uz Antigua. Šoferis, sesks tāds, iebrauc centrālajā laukumā un saka, ka brauciens ir finito. Jau taustījos pēc mačetes, bet Čirkainais atrunāja, sak' ejam ka labāk uzēst. Sacīts, darīts. Iebrienam vienā caurumā (nu tik tiešām caurumā, jo gribam taču vietējo smeķi noķert) a tur 3 mātes meitas gorās, katra gan pēc ģīmja un līdzības dažādas. Vienojošais elements - sēdoša suņa augums. Piemetam savas kuslās miesas pie galdiņa un ņemam pētīt menu. Čirkainais noskata pašu lielāko buritto, es ar', tik ar citiem ingredientiem. Atnesa mums katram pa mežonīgi lielam struņķim. Ēdams bija, prasījās gan šādi tādi uzlabojumi. Secinājums viens, tas ko kāds ir atvilcis uz Eiropu un pielāgojis mūsu māgai, ir kudiš smeķīgāks nekā oriģināls. Ne jau viss, bet lielākoties, piemēram buritto, kesadijas, suši. Paēsts i, dodamies uz būdu. Čirkainais gan netiek galā ar savu buritto un kautrīgi palūdz iesaiņot līdzi ņemšanai.
Vēlāk, vakarpusē izšļūcu uz pilsētu medīt adapteri, citādi Čirkainais palicis bez sakariem. Te ir citas elektrības štekeru dakšas. To der ielāgot, ja plāno braucienu. Tas nu tā, adapteri dabūju, bet Čirkainais tāpat bez sakariem, jo kā izrādās Tele2 neuzskata par vajadzīgu noslēgt sadarbības līgumu ne ar Salvadoras, ne Gvatemalas atbildīgajiem čiekuriem. Iespējams, LMT strādā, bet mums ta tas po barabanu. Labi, ka ir visuvarenais internāts. Eju meklēt vienu ēstuvi, kā nav tā nav. Šeit ir pilnīgi Ok, ja sezonas laikā bodīte vai ēstuve šancē, bet nesezonā aizklapēta ciet. Kāds ta teiks, ko ta Tu tur nesezonā meklē. A kā ta nebrauksi, ja flights no FRA uz Salvadoru 250 EUR uz degunu. Āreče, es jau ar saku, ka tad jābrauc. Man meklējumos piesitas viens čavella, tēlo baigi ieinteresēto, grib tā ka palīdzēt. Būtu sācis ar pēdējo, sevis pateikto teikumu, viss būtu skaidrs. Šamais mēģināja man zāli notirgot.
Iešļūcu bodē medīt ēdamo. Valsēju gar plauktiem līdz nonāku pie dārzeņu stenda. Aš vai sabijos, stāv divi brattellas, platām kājām, stroķis rokās, tramīgi lūrē riņķī. Domāju, ka šamie grib tos tomātus fenderēt, kas viņiem aiz muguras. Aš no stresa Garais Džonis gribēja vēderu pakasīt, ceļ kreklu un kasa ar. Apsargiem tas likās aizdomīgi un diez ko nepatika, sāka vēl nervozāk tirināties. Sapratu, ka laiks tīt makšķeres. Veikalātā arī neko nenopirku, uz ielas nopirku neveselīgās fritētās vistas un uz būdu. Lietus līst, man ne jaka, ne lietussargs.....labi ka lietus tāds silts. Tiklīdz atnācu uz būdu tad sākās tāds mauciens. Pie mums to sauc par nedēļas vai mēneša normu, šeit - normaļauskis lietus sezonā. Čirkainais špļauj uguni, ne augļi, ne ēdamais, ne kas. Džonis gandrīz vai izbaudīja budēļu ierašanos. Tā nu tas dieniņš pagāja, vienos priekos, trusikos un gumijniekos.
6dienas vakarā senčiem un omei lasīju priekšā jūsu piedzīvojumus pārokeānijā. Tēvs nozviedzās līks, māte palika bez desām, aber ome Rasma teicās, ka Tev sen jau esot laiks ne tikai skricelēt uz burtnīcu malām tās ceļojuma piezīmes, bet nopietni pievērsties rakstniecībai un izdot grāmatas!Būšot varens noiets!
AtbildētDzēst