No rīta ap 6:30 esam Flores. Man patika kā Čirkainais šo miestu nodēvēja - tūristu rezervāts. Un zināma taisnība jau ir. Santa Elena pilsēta atrodas pie Lago Peten Itza. Šajā ezerā ir sala, kas ar tiltu savienota ar sauszemi. Sala ir nosaukta par Flores. Te ir tikai viesnīcas, ēstuves, bodītes. Uz šejieni var tikt ar auto vai tuk-tuk pa tiltu vai ar laivu pa ezeru. Šeit mīt tūristi. Viss viņiem pakārtots. Līdz ar to arī drošāk nekā ārpus rezervāta. :)
Ūsains brattella mūs sagaida un saka, ka būs mūsu šoferis. Nu jau jau dikti grib, lai jau. Braucam uz lidostu. Tur ar 15 minūšu intervālu, katru rītu ielido divi reisi no Gvatemala City, ar Tikalas apskatīt tīkotājiem. Man jau viss vienā putrā. Kur inki savus nocietinājumus būvējuši, kur acteki, kur maiji. Tas, kur šodien laižam, ir Maiju mantojums. Kamēr mēs kafiju dzeram, ūsainis gaida klientus.
Žvīks, žvāks 1h mauciens, nepilni 60km, līdz esam Tikalas miestā. Parkā ieeja 20 USD. Pat ja Tu esi norezervējis vienu no 3 parka teritorijā esošajām viesnīcām, tāpat jāpērk ieejas biļete. Gribi to visu jaukumu saullēktā vai rietā skatīties - maksā ragā.
Mūsu grupai piekomandē gidu. Lāga opis, ar savu redzējumu un viedokli. Mūsu grupā ir 5 cilvēki, Garais Džonis, Čirkainais, viena sieviete no ASV (kas 20 reizes brauksi uz Belizu, arī šoreiz, bet vēl pieķērusi klāt Gvatemalu). Vēl viens pārītis no Vācijas. Zaķis gan vairāk pēc spānietes izskatījās, lai gan brīvi šprehēja gan vācu, gan angļu, gan spāņu mēlē.
Iespaidīgumu šim parkam, manuprāt, iedod tas, ka piramīdas atrodas džungļos, kuros mīt jaguāri, pumas un vēl 3 kaķveidīgie. Te mīt tarantuli, čūskas, pērtiķi, tukāni un mākslīgi izveidotajā dīķī pat kroksis. Bija 2, viens no tiem dabūja vienvirziena biļeti. Lielāko daļu dzīvo radību var sastapt krēslā vai naktī. Pa dienu tie sutina. Gids jaguāru pēdējo reizi redzējis pirms 2 nedēļām, krēslā, kad pēc saulrieta tūres devušies prom. Ar tādu gidu var iet izlūkos. Par katru zāli, krūmu vai koku var pastāstīt. Bija stāsts arī par koku, kuram maiju kultūrā tika piedēvēts pārdabisks spēks, tas savienoja pazemes valstības n līmeņus ar debesu valstības n līmeņiem. Šis koks burtiski ir attēlots asa sižeta piedzīvojumu fantastikas trillerī Avatars. Aiva, Eiva vai kā tamlīdzīgi bija tur apsaukts.
Parādīja gids lapgriezēju skudru midzeni un viņu iemīto taku. Skudras grauž viena auga lapas, pa gabalam (vismaz 10x lielāks par pašu skudru) nes uz pūzni, audzē uz lapām kaut kādu sēni un mielojas. Redzējām arī mērkaķus, kuriem tā patīk tūristi, ka tie pa džungļu augšējiem stāviem nonāk virs uzpurējamā tūrista un vārda tiešākajā nozīmē izkārnās uz galvas. Mums tas gāja secen, bet i bijuš' gadījum'. Dzirdējām pērtiķus, kas paši maziņi, bet rīkles....oi, oi, oi... Kad tika uzņemta filma Jurassic park, dinozauru izdoto skaņu vajadzībām skaņu cilvēki esot sēdējuši kuitos (biezi krūmi. Liepājas pusē) un ierakstījuši šo tēviņu izdotās skaņas. Šādi tiek dalīta teritorija. Abi bari bija gana tuvu, lai viņu mērkaķošanās celtu gaisā spalvu uz rokām. Nu, protams, stāsti, kad, kādiem nolūkiem šīs piramīdas tika celtas, kas cēla, cik ilgi un ar ko bija rados. To visu neatstāstīšu, ja gribās iegooglējiet. Bijām uzrāpušies līdz vienas piramīdas augšai, cik nu to atļāva trepe. Šajā punktā esošs cilvēks ir augstāk par 1/3 Gvatemalas teritorijas - tās, kuru klāj džungļi. Tā teikt, vari sajusties kā džungļu pavēlnieks, maiju valdnieks. Lieki piebilst, ka visā parkā mudžēja no dažādās uniformās tērptiem vīriem ar stroķiem. Citam bise, citam pistole, dažam pat AK-47 jeb kalašņikovs......kam mazāka dienesta pakāpe, tas vicinājās ar mačeti.
Skaidrs ir viens, ka Tikalas komplekss, Belizas komplekss un Machu Picchu ir tās ko vajadzētu paskatīties. Varbūt kāds oponēs, sakot, ka Meksikas Čičenica ir krutāka...maybe......bet uz turieni kaut kā nevelk.
Savas 4 h nostaigājāmies, tad iekodām maltīti. It kā saturā ierastu, bet pirmo reizi nepārsālītu. Tvaicētie, nedaudz apceptie dārzeņi bija paša laikā. Pēc tam mūs ved atpakaļ uz Flores.
Visu pēcpusdienu nīkstam Flores. Silts, mitrs......ļoti nogurdunoši. Ejam veldzēt dvēseli ar jogurta saldējumu (uzjauca mums mango-ananāsu). Tā gaidīšana mani piebeigs. Esmu sasvīdis nejēgā, krekls nežūst, bāāā. Pulkstenis rāda 7 vakara stundu. Busa nav. Čirkainais jau izspēlē sazvērestības teorijas. Džonis ņem kājas pār pleciem un pošas uz vietējo tūrkantori budēļos. Beigās jau buss atbrauca, paņēma arī mūs. 20:00 no Santa Elena startējam uz Gvatemala City. Neskatoties uz 9 h pārbraucienu, jūtamies labi. Secinājām, ka viss atkarīgs no busa beņķu ērtuma. Galvenais, ka var zobus izmazgāt. :)
Pa nakti bišķi korķī pasēdējām. Divas fūres, līkumotā kalnu ceļā pamanījās saiet ragos. Rezultātā abas uz ceļa krustām, abām kabīnes nodegušas. Bija vai nebija bārbekjū, grūti teikt. Bet rindas gan. Tai, kurai braucām pretī, savi 7 km bija.
Tiekamies rīt.
Tu, nu, esi viens džungļu Džeks ar savu Džeinu!;)
AtbildētDzēst