14.diena

2014.gada 13.jūnijs

Nezinu ar ko pat lai sāk! Zin kā - 5diena, 13padsmitais, čika laiks....kā tik to visu nesauc. Bail teikt kādu vārdu, ka tik kaut kas nesaiet auzās! Bet mans būt domāt, ka viss jau ir galvās, tobiš sākas galvā. Rakstot šo ierakstu, varu teikt, vismaz Salvadoras pusē nekas sūdīgs nenotika. Mums diena pagāja augstos toņos. Bet par visu pēc kārtas.

Šodiena iesākās pa laisko. Kaut kad pacēlāmies, ietrausāmies biksās un nesāmies kaut ko iekost. Nevis kaut ko, bet, kā ierasts, pa gardo. It kā brokastis katru rītu tādas pašas, pēc sava ģīmja un līdzības, tomēr, katru rītu šis tas tiek pamainīts - te sula savādāka, te baltmaizes bulkas vietā kliju pīrādziņš, ta omlete vulgaris, te tūtiņā satīta un ar mērci nolieta. Forši.

Ernesto ir klāt ap 12:00. Latvijā jau Jūs visi esat noskatījušies Panorāmu, piebeiguši desmaizi un..... Ko nu kurais. Jā, šodien takš man izlaidums - apsveicu, apsveicu. Bet ar nožēlu jākonstatē, ka esmu to nogulējis. Nu vismaz oficiālo daļu. Bet es kā vienmēr esmu gatavs piedalīties furšetē, kūkas šņakarēšanā un salūta palaišanā. Vēlreiz sevi apsveicu un, protams, visus savus mīļos kursa biedrus.

Atgriežoties pie zemeslodes otras puses....mēs maucam kalnos. Var redzēt, ka pa nakti nopietni ir žvidzinājis. Bet vismaz putekļi noskaloti.

1.pietura. 

Bārs. Kaut kur augstu kalnos, tuč, tuč ārpus San Salvador.

Nu šitais bija kaut kas. Uzsita asinis un adrenalīnu visai dienai. Noskatījāmies kā Nīderlandes valstsvienība ar rezultātu 5:1 piesmēja, apkaunoja un pazemoja šībrīža Pasaules kausa futbolā īpašniekus - Spānijas valstsvienību. Mans nav ļauns, bet man ir laba atmiņa. Bet šoreiz es biju par zāles pīpētājiem holandiešiem. Laikam šoreiz bija ko stiprāku pamēģinājuši, tāds futbols sen nebija redzēts. Un te jau var runāt par karmu. Spāņi, kas skaitās top kājbumbas meistari, tāpat arī brazīļi,  ir vieni sasodīti simulanti. Par to vien viņus diskvalificēt. Kā piedur pirkstu, tā spānis gar zemi kā ar mietu pa pieri būtu atrāvies. Bet tie pirmie holandiešu gūtie vārti, nu moins vecīt. Van Pērsijs iziet viens pret vienu pret vārtsargu, tas jau atslābst redzot Pērsiju grīļojamies, pēdējais lec līdaciņā un ar galvu - vāāāāārtīīīī. Vieni no baudāmākajiem. Tas komentētājs TV kastē pēc katriem vārtiem bļauj to "goal" līdz elpas trūkumam, kāsē un atkal to pašu. Šitos visus uz operu, garās notis vilkt! 

Pirmajās divās, zemāk esošajās bildēs, var iegūt priekštatu par vietu, kur lurējām futeni. Un kā jau es teicu, Eiropā šāda tipa iestādījumā kā likts būtu arī viesnīca. Šeit tie ir tikai un vienīgi restorāni. Kā likts, pie šāda iestādījuma ir klāt mini botāniskais vietējās floras un faunas mazdārziņš (kuram lielāks, kuram mazāks).

Tā kā pusstundu ir braukts, laiks ir kaut ko iesist māgā. 

Zemāk, tad nu pāris bildes un neliels komentārs. It kā jau nekas īpašs un publicēšanai nepieciešams, taču gribu dalīties. Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais netņemams.

Kas tas ir? Jā, pareizi, tas zaļais ir laims. Jā, un baltā tik tiešām ir tasīte. Bet tā žiža. Nebijām vēl pasūtījumu nokomplektējuši, kad mačo baltā uzsvārcī atnesa komplimentu no galvenā virtuves nažu vicinātāja. Tas ir tāds kā buljons, tāds kā gaļas novārījums, jūtama perfekta garšas buķete, vidēji tumīgs. Es jau gribēju prasīt vēl vienu - dubulto, bet Čirkainais teica, lai prototies kauna.

Šitais bija fondue (fondjū) salvadoriešu izpratnē. Pilnīgi savādāks nekā mēs to izprotam un gaidījām. Bet garšīgs pēc suņa. Ar saulē kaltētiem tomātiem, mhmmmm. Un maizītes vietā, trīstūrīgajiem kukurūzas čipšiem līdzīgi, baltmaizes pusgrauzdiņi (ne īsti mīksti, ne īsti arī tik cieti kā grauzdiņi)

Nu un pēdējā bilde apliecina, ka vietējie māk arī smeķīgu siera kūku pataisīt. Nu, protams, neiztrūkstošā kapija.

2.pietura. Parque Nacional el Boquerón.

Te tad nu vaigā skatījām veco ugunsspļāvēju - Salvadoras vulkānu (San Salvador Volcano). Vulkāns pazīstams ar iesauku Quetzaltepec un Chaparrastique. Vulkāns atrodas 1800 m augstumā virs jūras līmeņa. Galvenā parka atrakcija ir krāteris (meitas uzvārds Boqueron) 5 km diametrā un 558 metru dziļumā. Tā galvenā atšķirība no citiem dūmu un lavas atvēmējiem ir tā, ka krātera dibenā ir vēl viens mazāks krāterītis - policijas kartotēkā ierakstīts ar vārdu Boqueroncito jeb mazais Boquerón.

Ieejas maksa parkā smieklīga 1 USD. Ieejas maksa neatšķiras vai esi dzimis salvadorietis vai esi gringo vai Eiropietis. Ja esi atjājis sava dzelzs rumaka mugurā, jāšķiras no vēl 1 USD. 

Pirmā bilde ir iedvesmai un iztēlei, kā tas viss izskatās skaidrā laikā. Tā kā mēs esam lietus sezonas sākumā, tad bilde bišķi neizteiksmīgāka (otrā pēc zemāk esošās). Parkā zied enģeļtaures, visādi laksti, īrisi. Lejā (tipa local novadpētniecības muzejs, divās istabās, veltīts šī vulkāna neģēlībām pret cilvēci) var uz brīdi pārtapt par Končitu, ietērpties vietējās daiļavas krāsainajās drānās un sabildēties. Džonis jau gribēja, bet tad piemeta auguma aprises, kleitas izmērus un atteicās - sanāktu bārdains slaiks transvestīts raibā minikleitā. Neies jau blamēties. Laižam tālāk. 

3.pietura. 

Kaut kāds miradors (skatupunkts). Pa ceļam Ernesto teica, ka šis ir no sērijas "must see". Viņa, un nu jau arī mūsuprāt, labākais skatu laukums San Salvadoras iespaidīguma noķeršanai no putna lidojuma. Mūsu gadījumā, mācās virsū Pērkoņtēvs ar savu brandžu. Pamalē varēja redzēt izpildamies viņa bračku - Zibenitto. Zibināja uz vella paraušanu. Lija visu nakti. Bez jokiem.

Zemāk selfijs....

4.pietura - Galapunkts.

Tiešā un pārnestā nozīmē. Tiešā - ka pēc šīs pieturas mūs vizināja uz būdu. Pārnestā - knapi savus vēderus spējām iznest no ēstuves. Viss tik gards, viss tik gards, ka mēs noprovējām gandrīz visu menju. Čirkainais visu dienu kā cikāde zāģēja Ernesto par suši, ka šis salūza....teica, rauj viņ' koks, vedīs ka mūs suši ņammāt, citādi jau miera nebūs. Pie tam uz japāņu ņammātavu. Šie tur labi iekārtojošies, uzbliezuši 4 stāvīgu hatonu. Pirmajā stāvā suši bārs - 12 USD - ēd cik biksēs tev ir rūmes. Otrajā stāvā tāds kā japāņu bistro. 3.stāvā restorāns, kurā izdala grāmatu, kurā tad nu burto un tiec gudrs, kas i kas. Mēs kā jau sliņķi un dīkdieņi šļūcam pirmajā stāvā.....ka Tevi deviņi zibeņi...ne gluži, ka ciet, bet par agru ieradāmies. Pavāri vēl nažus trina, kāds vēl salvetes locīja. Nu labi, ka 15 minūtes jāgaida. Vēders rūca tā, ka varēja domāt, ka pērkons rībina.

A tā jau ieskrietuve feina. Apsēdies pie letes, truli blenz uz tās, un gaidi, kas ta nu būs. Pēc kāda laika, kaut kas brauc un kad acu priekšā nozib šķīvis, mēgini safokusēt skatienu, lai saprastu, kas tā par ēdmaņu. Sākumā bijām tikai mēs 3. Suši zortes mainās ik pa 5 minūtēm. 2 pavāri lec no biksēm ārā, lai sašmorētu tos suši. Katrs uztaisa 2 ruļļus, sagriež katru 8 gabaliņos, liek divus gabaliņus uz šķīvja un laiž apritē. Pēc tam taisa nākamo zorti. 

Sākumā norijām visu, kas pa to lenteri nāca. Nešķirojām. Kad jau iemanījāmies, palikām lepnāki. Raucām degunus, vīpsnājām un laidām to mantu garām. Pēcāk nāca ne tikai suši, bet arī saldais galerts (saldā želeja - nu trīcēja uz to šķīvi ne pa jokam, laikam jau baidījās tikt norīta), arbūzs, kaut kāda zupīte, eļļā fritēts klukstes stilbs, jēla, marinēta gaļītes stērbele ar lokiem un mērcīti. Nu kad mums bija piezagusies sāta sajūta vien ķiķinājām par to, kas lepni vizinājās pa konveijeru. Tauta arī saradās. Kā saka, pēc darba daudzi ieradās nolaist tvaiku - varēja redzēt, ka pasūtina alēnus...tad jau skaidrs - ies divu di... augstumā, kamēr neieradīsies brālis pālis un māsa šmiga. Pēc tam arī policija.......

Stenēdami nesam savas pieēstās un sagurušās miesas uz mašīņu. Secinām, ka gardi jau bija. Izvēle ne tāda kā pie mums Latvijā, bet tomēr.

Zemāk pāris bildes no šīm gastronomiskajām dzīrēm. Šodienas moto - ēd lai dzīvotu un dzīvo, lai ēstu.

Slavenais lenteris un backgraundā redzami rosāmies suši māsteri.

Pirmais suši ir nolikts uz lāpstiņām...

Manis pieminētā gaļas stērbelīte iekš marinādes + lociņš + mērcītis.

Čirkainais darbībā - meistarklase irbuļu zibināšanā. Tiek uzstādīts personiskais rekords - suši ceļš no šķīvja līdz priekšzobiem - 0,6 sekundes. Bet priekšplānā esošais suši arī gards.

5.pietura.

Ernesto pa ceļam uz būdu sāk klārēt, ka šim 5dienās ir tradīcija ar draugiem iet biljardu uzkapāt. Aicina arī mūs. Saliekam ar Čirkaino kopā galvas, īsa bandas apspriede, mi posavetovaļis i Čirkainais rešil.....nu brauks ar. Gribas jau paskatīties kā ta vietējie 5dienā atlaiž.  

Pa ceļam uz biljarda zāli, pie viena no krustojumiem, jau otro dienu pēc kārtas (pēc tumsas iestāšanās) redzu vienu un to pašu transvestītu, nu tā pie divi metri, bišku līks snuķis, apgērbies/usies - o bože moj! Labs i, žvīks, žvāks un pēc 10 minūtēm pieripinam pie dzelzsbetona šķūņa. Viss kluss. Vienīgais kas nodod, ka tuvumā ir tauta, pilnais parkings.  

Ejam iekšā. Liela zāle, piepīpēts, kādi 10 galdi. Pēc 2 minūtēm jūtu, ka Čirkainais sāk trīties. Prasu, ka ta i manu drostaliņ? Esot stresu noķērusi un kreisajā pusē jau pieci sirmi mati. Prasu, kas ta nu? Neesot neviena zaķa. Saku, ka vismaz būs piekrišana no vietējiem puikām. Čirkainais vienalga trinās, tāpēc nopērku alēnu, lai biški noņem to kreņķi. Rinda. Gaidām kādas 20 minūtes, atspirdzināmies un velkam kuplo. Nu tad beidzot, ieriktējamies pie galda, sākam kapāt. Kas ta tas! Kija neslīd. Džonis padomāja, padomāja divreiz un secināja, ka vainīgs lielais gaisa mitrums. Ievērojām, ka daudziem rokā uzmaukts cimdiņš. Nu tāds kā cimdiņš, kurā paslēpjas īkšķis, rādītājpirksts un fakjū rādāmais. Pārējie pirksti pliki - nu lai var aci, ausi vai degunu ērti pakasīt. Džonis arī tādus sagrib. Bartender saka, 3 zaļie un būsi arī stilīgs džeks. Kāda runa. 

Oi, ar cimdu cita aršana. Jeb kā tautā saka - ar nolaistām biksēm, cita dir....... Spēlējam uz maiņām, te Džonis ar Čirkaino, te Ernesto. Sekmes mainīgas. Parādās arī pirmie zaķi. Citi izskatās pie kāda atnākuši, citi sēž pie bāra un medī. Piekrišana visām. 

Interesanti, ka šis bija pagaidām vienīgais iestādījums, kurā nebija bratellas ar stroķiem. Nu nav jau te arī ko zagt. Biljarda galdu paklusām neaizstiepsi. Un alus bāru, paši tā klienti ar kijām un bumbām spēs aizsargāt. 3h palido kā nebijušas. Laiks tīt makšķeres. Ir jau 1:00.

See U rītā.....rīt plānota slābanā un laiskā diena....ir doma atpūsties no atpūtas un neko nedarīt. Lai gan nekā nedarīšana arī nogurdina un no tās vajag atpūsties. Čau!