3.diena

 2014. gada 2.jūnijs

5:00 esam norezervētajā auto placī, kur pelēcītis laidīs luni turpmākās 2 ar pusi nedēļas. Opim foršs bizness, placis priekš 150-200 auto, ofisā tāfele, kurā atzīmēts, kur, cik ilgi kāds auto atradīsies. Viss pārdomāts. Pēc tam, visus, kas atstāja auto, samet busā un aizved uz lidostu (apmēram 10 min brauciens). Uz 17 dienām tas izmaksā 54 EUR, akurāt 2 reizes lētāk, nekā lidostas oficiālajā long-term parkingā. Opis tāds omulīgs, Čirkainajam pat likās, ka opis rūc līdzi busam.....nu tā kā tajā klipā par Suzuki - sūūūzūūūkīīī! :)

Labs, i. Mēs i lidostā, iešļūc iekšā, tur baigi daudz televizoru, pa visiem kaut ko rāda. Pa vienu no viņiem rāda, ka pirms 8:00 varēs aizlidot no FRA uz MAD (Frankfurte-Madride). Skatos, izkārta Starbucks zīme. Garais Džonis berzē rokas, domā, ka verēs gardo kafiju nostrebties.... Skuju, skuju, skuju.... Kā izgājām face-controli, tā viss, no Starbucks ne smaka. 

Ā, gājām drošības kontroli. Tā jau viss bumbās, Čirkaino paņēma uz padziļināto kontroli. Zobenu tā arī neatrada. Šie takš nevarēja iedomāties, ka Čirkainais to ierijis. Mana soma gestapoviešiem arī neiepatikās. Paņēma, čamdīja, spaidīja.....smaida un saka, ka vajdzēs padziļināto....es jau nav uz kašķi. Pienāk tāds pazaļš drošībnieks, how do U do? What a nice day?, utt. Es šim - beidz te dūjot, saki labāk, kas Tev pret manu BigOne'u (ne jau manu, bet fotoaparāta teleobjektīvu). Šis saka, ejam.....iešļūcam vienā kabūzī, tur priekšā ome. Paņem manu BigOne'u, paberzē šur, paberzē tur, liek analizātorā un beigās noburkšķ - U are free to go! Tā arī to koksu neatrada. Vajadzēja takš vāciņu objektīvam noņemt.

Žvīks, žvāks, 2h un esam iekš to Madrid. Nosēdās gan maigi un ar jūtām.

Lidostā bardaks lielāks nekā manā ledusskapī. Tiem, kam savienotie reisi, jācer uz Fortūnu, spējām vērot un rīkoties, vai arī jāmāk spāņu valoda. Tautā saka, ja Tev ir čujs, ņuhs un poņa, gan jau izgrozīsies. Pārējie, kuriem šo īpašību, iemaņu un prasmju nav - palieciet mājās pie televizoriem.

Žvīks, žvāks, 5 minūtes un esam vajadzīgajā terminālī, atrodam īsto geitu un ķeram kaifu, skatoties kā aiz loga saimnieko Spānijas vasara. Te vienu brīdi skaļruņos atskan ilgi gaidītais aicinājums ieņemt vietas, pacelt beņķus, pieliekt galdiņus, piesprādzēties un izbaudīt lidojumu.

Pa ceļam arī jautrība sita augstu vilni. Atrodam mūsu vietas. Tās atrodas lidmašīnas astē. Lidmašīna Boeing A-340-300. Vietu izvietojums 2-4-2. Mēs tā teikt, pa vidu. Čirkainais ieriktējas vairāk uz vidu, Garais Džonis pie izejas - lai kātus var atpūtināt, kādam padeni palikt vai dzērienus no stjuartēm izkļančīt. Čirkainajam pie labās rokas, tā teikt " labā roka" - padzīvojuša, kādas centrālamerikas valsts pāra ģimenes galva. Skats nav iepriecinošs, izkaltis kā skals, treniņtērpā, stipri kāsē.....likās, ka tas vairs drīz nebūs putras ēdājs. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, jāatzīst, ka ēda gan, un vēl kā.....ērtības labad, sauksim to onku par Pedro. Nu tad tā.....Čirkainais labu gribēdams, sev iepriekš internātā bija pasūtinājis feini pagatavotu zivteli, ar dārzeņiem.....nu tā pa smuko. Atnāk stjuarts, saka tā un tā, Jūsu izvēle mums ir likums, pasniedz to zivi. Uz paplātes labajā tālākajā stūrī, glāzē šlankājas malks vēsa un spirdzinoša ūdens. Pedro to redzēdams, meta kaunu pie malas, paķēra to ūdens glāzi un dos to savai laulenei...kazi, varbūt brūte. Tas jau vēl nekas. Brūte ķer to ūdeni, tikmēr Pedro, skaļi šmakstinot, jau ņem ciet ēdamā paplāti. Garais Džonis jau uzroka piedurknes uz taisās iet budēļos, Čirkainais kaut ko spāniski murmina zem deguna, un tikai pēc stjuarta: Sinjor, šitais ūdens ir Čirkainajam, viņš samulsa un atdeva to atpakaļ. 

Laikam jau Pedro tika sastāstīts, ka lidmašīnā tiks dots na haļavu noēsties un nodzerties, šamais nevarēja rimties. Ar acīm, kāri ķēra katru stjuartes kustību, skatoties vai tik nav kas uzēdams.

Vienu brīdi Čirkainais mani baksta un saka, ka ar Pedro nav īsti labi. Es prasu, kas ta nu? Pedro ar kāju sitot ritmu. Un ne jau šādu tādu. Dikti līdzīgs Enrique Iglesias "I' m freak!"......

Kad atnesa ēst arī pārējiem, mammīt mīļo, kas pie blakus galdiņa notikās. Ar pirkstu, kam pirmā falanga ir atstāta gaterī vai zāles pļāvējā, tiks lobīts vaļā folijas trauks, kurā parasti lidmašīnās padod karsto rikti. Pirmā Pedro barības vadu sasniedza Coca-Cola, kam sekoja baltmaizes batons. Pedro kreisā roka kā ekskavators no trauciņa mutei padeva zaļbarību, labā, ar Šveices pulksteņa precizitāti, izrūnītā folijas trauciņa saturu. Noslēgums bija graujošs. Saldais ēdiens tika noprovēts ar labās rokas vidējo pirkstu (tas, kuru izmantojam laipni no kāda atvadoties vai ceļu satiksmē pie stūres esot). Tad, kad barības vads, saldo ēdienu atzina par labu esam, talkā tika ņemts metāla izstrādājums, kas eiropiešiem vairāk pazīstams ar kopēju nosaukumu - karote, un viss saldais tika nogādāts siltā un mitrā vidē. Punkts uz i, bija Pedro izgājiens ar karoti un sviestu. Principā lunchu Pedro jau bija ieturējis. Vienīgā neskartā ēdamlieta uz viņa paplātes bija sviesta iepakojums. Pedro to atplēsa, ar karoti iesmēla krietnu kumšķi sviesta un ieslidināja sevī. Laikam jau baigi smeķīgs nebija. To visu nosakaloja ar pēdējo malku Coca-Cola un tad,.....tad viņš sāka kārtot un pārkārtot atkritumus uz savas palātes. Dievs stāvi klāt, ja Pedro uzzinātu, ka uz borta var dabūt bezmaksas zaļo pūķi. Mēs klusējam.

Žvīks, žvāks nepilnās 11h esam Gvatemalā, Gvatemalā. Kāpēc divreiz? Tāpēc, ka erudītie gvatemalieši nespēja neko sarežģītāku izdomāt, kā vien galvaspilsētu valsts vārdā nosaukt. Vai otrādi. Kas to lai zina.

Gvatemalas ašie drošībnieki izrevidēja visu ielidojošo somas, jo, redz, skeneris is out of order. Izcilā apenes, izložņā maisiņus, atver katru kastīti un somiņu. Nu labi, tas bija ātri un nesāpīgi. Vismaz lidostā, pie Iberia iekāpšanas gate bija bezmaksas WiFi. Tad nu 45 minūtes īsinājām laiku. 

Žvīks, žvāks un pēc 1 h esam nosacītajā galamērķī - El Salvador. Aizpildam imigrācijas formulārus un ar 10 USD zobos, gaidām rindu pie nesteidzīgajiem un garlaikotajiem ierēdņiem. Un tad tikai sākās......pienāk mūsu rinda, iedodam pases un..... Nothing happens...... zaķis spāniski burbuļo kā Ventas rumba, Čirkainais dod vaļā angliski, Garais Džonis mauc pa latgaļski. Neviens nevienu nesaprot. Atnāk puisietis, kas māk tuč tuč angliski....izprašņā, kur, cik ilgi kāpēc. Vajagot kaut kādu paper work izdarīt. Aiziet un pēc 10 minūtēm ar vēl trešo murmuli atnāk. Jautā, a kāpēc uz tik īsu laiku laiku Salvadorā? Prasu, cik tad ir normāli? 1-2 mēneši. Maucu pretī: a kas, Tu, manā vietā strādāsi?! A kāpēc mēs brauksim uz Gvatemalu, ja no tās tikko ielidojām? Bļāviens, tāpēc, ka Iberia tādu maršrutu notirgoja. A kāpēc pases tukšas (tobiš bez vīzām un citiem nešķīstiem ierakstiem)? A tāpēc, ka nomainījām. Pēc 30 minūtēm šamais ies apspriesties un pieņemt lēmumu vai vispār mūs šajā valstī ielaist. Interesanti, ka pasi jau sasmērēja un kaut ko ielīmēja. vēl pēc 10 atnāca, atvainojās un novēlēja jauku palikšanu Salvadorā. Klauni ne drošībnieki. Par ko atvainojās, tā arī netapa skaidrs. Pirmais priekšstats par izslavēto viesmīlību - ar negatīvu lietderības koeficientu.

Jā un Džoņa koferītim riteni nolauza, šamais tagad klibs, lec uz 3 kājām.

1 h brauciens ar taksi un ejam viesnīcā - ieskauta ar dzeloņdrātīm, elektrisko ganu un citām ekstrām. Ar labu nakti. Ejam sutināt. Laika starpība ar LV - 9 stundas. Tā lūk!