Šodien mauksim ezeru (lago Atitlan) apskatīt. Liela tā pļaņčka nav, gandrīz kā Liepājas ezers. Tūrīte ietver sevī laivu, kas Tevi aizved uz kādu no miestiem, izlaiž uz stundu un tad velk uz nākamo miestu. Pus dienu tādā veidā var nobumbulēt.
Pirms starta laivas kapteinim tiek iedota dienas izpeļņa. Tā arī neuzzinām, cik katrs maksā, cik pārmaksājis un cik uzvārījies. 9:00 tiek dots starts, mūsu laiva tā kā izraujas vadībā, tā kā nē. Beigās tomēr nē, jo citas laivas tajā virzienā nebrauc. Citas laivas vispār nebrauc. Čirkainais dod savu rezumē - tur laikam pie vainas nesezona. Sezonā laivas ir pillas ar stupido turisto, kas grib braukt miestus skatīt. Nesezonā nevar vienu laivu novākt.
1.miests. San Marcos La Laguna.
Miests kā jau miests. Vispār jau velk uz sādžas statusu. Divas ielas. Viena no labās uz kreiso, otra no austrumiem un rietumiem. Pa vidu satiekas. Tur baznīca, skola un vēl fig viņu identificēsi kas. Interesanti, ka baigi labi uz aci var redzēt, ka ezerā ūdens līmenis ir cēlies pa metru. Zem ūdens puse mazmājiņas (nejaukt ar sirsniņmājiņu), vecais laivu steķis, kāda uzmūrēta apmalīte. No vietējiem loģiski izskaidrojumu nesaņēmu, norakstīju uz globālo sasilšanu un tuvojošamies Saeimas vēlēšanām.
Pēc uzrakstiem uz katras sētas, kokos iekārtajiem ziņojumu dēļjiem un "vietējo" bālģīmju izskata - skaļi Čirkainajam daru zināmu, ka šī ir svaigēdāju, veselīga dzīvesveida un tūristu naudas iesmelšanas vieta. Uzraksti vēsta, ka vari palikt eco būdā, bungalo, teltī. Par to protams, Tev noplēsīs 9 ādas un vēl matus piedevām. Ziņojumu dēļi vēsta, ka bezmaz vai katrā caurumā var ar jogu un no tās atvasinātajiem fizkultūras elementiem nodarboties. Pie viena no šādiem ziņojumu dēļiem piestiprinātais virziena rādītājs (koka dēlis ar bultas attēlu) aicina mani iet starp diviem žogiem, čut ne iekšā tādā mēslainē, kur es savu kuci lietus laikā nedzītu, kur nu vēl pats čurāt ietu. Var jau būt, ka aiz tās sētas mani apņemtu miers, apgarotības sajūta un es kļūtu par pārdesmit dolāriem vieglāks. Var jau būt. Džonis netic mārketinga trikam un laiž ļekas. Galu galā mums tikai stunda dota.
Vietējie bālģīmji vairāk izskatījās pēc hipiju mazbērniem, visvisādiem rododanderu bērniem, nevis eco dzīvesveida piekritējiem. Var jau būt, ka nav akurāts Garā Džoņa "skati vīru pēc cepures" piegājiens, bet....cepures viņiem nebija, taukaini dredi vai bižainas pīckas. Tos ko redzēju, drīzāk bija apgaroti pēc vakardienas vietējā bāriņa happy hour labumiem.
Kāds cits caurums (nu tipa domāts viesnīca, būcenis, eco lodge, utml.) lepojas ar Eko pārtikas audzēšanu. Paņēmuši vecas plastmasas pudeles (iz pod koka-koli), augšējo trešdaļu nost, izgriež sānā caurumus, piepilda ar zemi un mauc vienus iekš otras, veidojot Eko stabu. Tāds stabs, pie labiem apstākļiem aplaimos Jūs i ar dilli, i ar salātu, i ar kādu garšvielu. Brīdinu uzreiz, nekas nopietnāks tur neiznāks. Interesanti būs, bet irsā darbs un diļļu sēklas.
Kāds cits eco draudziņš, ietaupīja uz dēļiem naudu, taisīdams savu Eko žogu. Jautāsiet no kā? Dāāā, nu elementāri - vecām, plastmasas, 0,5 l, iz pod koka-koli pudelēm. Liekam rindā, ar drāti sastiprinām, pa virsu no abām pusēm (dabā skatoties sanāk no abiem sāniem) kaut ko apmetumam līdzīgu. Nokrāsojam, pa virsu sarakstam eco, natural, mamma daba utt. Ja vēl tiem tūristiem eco kampaņas ietvaros ieborē, ka viņiem tas žogs jāpieriktē, nu vispār maļina, draugi! Sēdi skaties, kā tūrists no sazin kurienes ieradies ( tērējot laiku un naudu), paliek Tavā eco teltī (kas sastiķēta no visa kas pa rokai), pērk un dzer kolu, pēc tam to pudeli pats vēl iemūrē žogā (atkrīt atkritumu izvešana). Super.
Bet super bija viena raw-foodistu kafe, kur Džonim sagribējās kafijas pupu uzlējumu sadzerties. Divi deguni, divi karstie dzērieni, divas kūkas, ikurāt 10USD. Tie divi deguni paši par sevi ir foršākie, karstie dzērieni bija dzerti labāki, bet tās svaigās, neceptās kūkas. Viena bija ar laimu un makadāmijas riekstiem. Otra ar šokolādi un zemenēm. Nu varen labas. Stunda ir prom, laižam uz otru miestu.
Kūka un kafija
2.miests. San Juan La Laguna.
Pie tādas kā lagūnas jau bija. Ja salīdzina Bolīvijas tuksnešos redzētās lagūnas, šitā bija smirdīga, līdz autiem brienama pļaņčka. Kāpēc, tāpēc, ka vietējie, GarāDžoņaprāt, dzīvo kā.....gribētos jau teikt cūkas, bet tad man varētu nākties atbildēt cūku konventa priekšā "za bazar". Nu nezinu kā lai saka....mazgājam traukus - netīro ūdeni un ēdiena paliekas ezerā. Izēdam čipšu paku, kur likt? - ezerā. Kanalizācija - ezerā. Tā kā ezeram nav caurteces, no tā upe neiztek, tad varat iedomāties visu to krāšņumu tajā ezera pusē uz kurieni pūš tās vai iepriekšējās dienas vējš. Šorīt tā zampa bija šajā ezera pusē atpūsta.
Pietauvojamies pričalā, saņemam 1h brīvbiļeti un varam iet dzīvē. No piestātnes uz nosacīto centru ved baigi stāvā iela. Nav būts San-Francisko, bet bišķi atsit filmās redzētās epizodes no turienes. Uzejam augšā, špacierējam. Džonis sadomāja, ka draugos būs jāieliek galerija ar bildēm un reklāmām, kas sagleznotas uz māju brandmūriem, fasādēm un korēm. Bet tas būs, kad atbraukšu.
Šļūcam pa vienu no ielām. Skatos, kas ta tas! Tā takš kukurūza. Pieeju tuvāk, točna kukurūza. Pie tam tvaicēta. Varu teikt, ka tvaicēta, "zaļa" kukurūza šādā izpildījumā man garšo labāk, nekā dzeltena, gatava un vārīta. Būs video, kur redzams kā Džonis, rokas vicinot, tīrā spāņu valodā, vispār bez akcenta, sastiķē kukurūzu. Process tāds, ņemam brangi noaugušu kukurūzas vāli (pirms tam vēlams notvaicēt), iesēdinām resnajā galā skalu (tas kalpos kā rokturis), ieziežam vāli ar manojēzi, pa virsu visu apslakam ar to kas ir pa rokai. Mūsu gadījumā - ketčups, sinepes un asa zaļā mērce. Ka nenoēsties. Kā teiktu Garais Džonis, kas var būt labāks par šo.
Kukurūza nokopta, nonākam vienā laukumā, kur renovē baznīcu. Tā jau smuka. Priekšā ziedojumu kaste, uz kuras skaidrā angļu mēlē izkliegts aicinājums ziedot baznīcas atjaunošanai. Vislabākais, kas man šajā epizodē patika, bija blakus baznīcai uznaglotais koka šķūnis ar ranillas jumtu. Tur iekšā sēd bars sievišķu, jaunu un vairs ne tik. Priekšpušē stāv runātāja un apgaismo cacas par sieviešu lietām. Kad mēs tur bijām, runa gāja par sievišķajiem dzimumorgāniem. Nu feini, paklausies sprediķi, izsūdzi padrem grēkus, noklausies lekciju un Tu jau esi par kripatiņu labāks cilvēks kļuvis.
Ejot atpakaļ uz mūsu jūras laineri, iešmaucām mākslas galerijā. Viens kleksējums nonāca mūsu rīcībā. Tāds varen smuks, ar eļļu uz audekla, mazu reljefiņu, tipa redzamas vietējo darbības kafijas pupu ievākšanā. Noteicošais iegādes faktors - neredzētais rakurss (skats no augšas) un krāsu bagātība (piesātinātas, biezas).
3.miests. San Pedro La Laguna.
Kā saka, kapteinis nepaspēja gāzes pedāli līdz galam uzgriezt, kad jau atkal uz 1h jātraušas ārā. Miests bišķi lielāks par iepriekšējo. Saucamajā ostā planē tūristu mednieki - ar kājām, laivu, auto un tuk-tuk. Vislabākais hīts ir piedāvāt Tev laivas braucienu uz citu miestu, kamēr Tu vēl godīgi neesi iztrausies no laivas. Tā vien gribas ko sulīgu pateikt, bet nevaru....valodu nezinu! :)
Šajā miestā top apskates objekts - savvaļas tirgus. Nekas jau uh un ah.....normāls Centrāltirgus, tikai vietējo izpildījumā. Visvairāk mani fascinē, šajās karstajās un mitrajās valstīs, gaļas tirdzniecība. Kamēr lauķis to suķi atved uz tirgu, kamēr kāvējs no sirds patikas izvicinās ar mačeti, kamēr tirgus sieva izkārto mantu......neticu, ka neviena sūdu muša nepaspēj uz to vistas krūtiņu atstāt testamentu vairāku simtu oliņu veidolā. Var jau būt, ka vietējos šāda štelle nemaz nesatrauc. Iespējams, vajag tikai pietiekami augstu temperatūru, lai tie mūdži ietu pa skuju taku uz labākiem medību laukiem.
Džonis sludināja un sludinās - gribi garšīgi vietējo ēdienu noēsties - ēd uz ielas. Varbūt nebūs autentiski, bet gardi gan. Mēs pie tirģeļa paņēmām buritto mexicano. Tas nekas, ka kukurūzas tortillas vietā ar balto bulku. Pildījums bija pārdomāts, svaigs, garšīgs. Uz ūsiņu! Maucam tālāk.
4.miests. Santiago Atitlan.
Pastaigājām, pafočējām. Nekas īpašs. Suvenīru bodes, viesnīcas, ēstuves. Tirgū ananāsu nopirkām. Kā vakarā secināsim, nu varen smeķīgs. Šajā miestā sadomājām paēst. Apsēžamies, sakoncentrējamies, pasūtinām un gaidām. Vai ta cilvēks mierīgi var pasēdēt, dabu pabaudīt. Gvatemalas tūristu čakarētāju jaunā gvarde ir klāt. Sākumā viena mazgadīga sievišķa izskatā, pēcāk pievienojās tāda paša vecuma mačo. Bet kādi diletanti. Latviešu valodā nerunā, angliski arī nē. Tikai muld vienā muldēšanā pa spāniski. Rauj viņu koks to valodu. Iemācies bērniņ kaulēties. To ar nemāk. Tad, kad nauda jau nolikta somā, tad iet vaļā piena upes ķīseļa krastos. 2 par 1 cenu, 3 par 1 cenu; šitais komplektā ar to un tas ar šito. Nu vai zini. Tēlo beigtu un prom neiet. Atvelkas tas puišelis. Tam stratēģija cita - viņš prezumē, ka Tu kā tūrists esi gatavs ziedot labdarībai (jo tos sūdus, ko viņi tirgo, citādāk kā par vējā izmestu naudu nevar saukt) kaut kādu noteiktu naudas summu. Tad nu šis tirliņš iet pie Tevis un mēģina pārdot savu preci tās summas apmērā, ko Tu vicini. Protams, par iespējami neizdevīgāku kursu Tev. Šamajam līdzi bija tikai viena izmēra, izskata un cenas :) rokassprādzes. Sākumā vismaz skatās acīs. Redzot, ka Tev to figņu nevajag, turpina pārdot, kratot mantu degungalā, bet jau blenžot apkārt, vaktējot citu nelaimīgo. Rezumē tāds, mēs paēduši un laimīgi, tirgotāji skumji un škrobīgi. Un galvenais, ka visi kā uzmedoti uz Čirkaino. Laikam juta, ka auguma līdzība dos savā laukumā priekšrocības.
Ejam uz piestātni. Čirkainais sāk runāt, ka vajagot jaunu deķi, ko paklāt viesistabā, kad godi nāks. Svēta lieta. Atkal jau nestrādā pieņēmums, ka jo tālāk no lielākā tūristu skrejceļa un suvenīru bodīšu koncentrācijas, jo lētāk. Skuju. Tālākajā galā sākumcena bija 120-140 USD. Pie pašas piestātnes sākumcena 70-80 USD. Pie mūsu nosauktajiem 50 USD, vairāksolīšana apstājās, tika špļauts un sists plaukstā, un deķis ievīkšķīts maisā. Šitais ir jāpasvin. Ienesam savas miesas kafijas bārā. Kapija tik garda, ka Čirkainais paziņo, ka šitādu viņa ar ar mani no rītiem iestrēbtu. Runājam par pirkumu un nevaram saprast vai mūs uzmeta un mēs pārmaksājām, jeb pēc vietējās tirgotājas pieejas - labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Kā nekā nesezona un labāk pārdot kaut ko, nevis mēģināt apjāt un palikt bešā. Nu nekas, tas zaķis, kas mums pārdeva tūres un apskaitīja sevi uz 50USD, tagad arī samaksāja - uzdāvināja Čirkainajam deķi. Jo viņas vārdi, dažu tūru ietvaros, nesakrita ar darbiem. Mācība, vēlreiz izlasi vai uz papīra ir rakstīts tieši tas pats, par ko tikko vienojāties mutvārdos.
Sākās lietus un pērkona negaiss. Diedzam uz laivu un braucam uz māju.
Mājās šķinām iekšā ananāsu un pabeidzam skatīt Game of Thrones 3.sezonu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru