2.diena

2014.gada 1.jūnijs 

Pa nakti nevar gulēt, caurs miegs. Garais Džonis paliek gražīgs. Čirkainais gan šņāc vienā vēsā angļu mierā.

Varētu domāt, ka Garais Džonis vecs paliek. Nekā nebija, vīrs kā ozols. Gulēt neļauj poļu jautrībnieki un iedzert mīlētāji. Daža laba zaķa zviedziens liek spalvai uz rokām celties. 

No rīta, skats viesnīcas sētā kā Jāņu dienas rītā - pohains miglas blāķis, dafiga izdzertas alus pudeles, benčiki un visādas mantas pa visu sētu un piepampuši poliski runājoši bratellas. 

Tas jau viss, kā Janka teiktu - sūds un pieci, BET...vārtiem priekšā poļu celtnieku buss, aiz tā vēl viens visādiem loriņiem piekrauts. Ārā ta netiek. Garais Džonis jau gara acīm redz, kā tiks iekavēts šodienas mauciens, kā pa galvu pa kaklu tiks skriets pa bāni "fuck the fuel economy" režīmā un kā izbojāts  6,4 l/100km režīms. 

Nu neko, Garajam Džonim 2 reiz nav jāsaka. Šamais uztin autus, apauj kātus un lien pie viesnīcas saimnieka loga bungāties. Šis vēl tāds aizmidzis, vai ta pārsteigts, ej Tu sazin, varbūt domāja, ka budēļi nāk. He, es domāju gan, ja vakar nakt viņš arī piedalījās vietējās šaikas sarīkotajā pseido Oktoberfestā, no rīta ne to vien redzēsi. Es saku tā un tā, grozies kā gribi, man vajag ārā no sētas, un pa fikso.....kumeļš jāpārsien. Šis ta ne krieviski, ta poliski ar vārgu smaidu teica, "pjaķ minut hozjaen, vsjo budet porjadke".

Vīrs un vārds, Ko Jaceks apsola, to arī izdara. Kā pēc komandas viens, divi, no otrā stāva labā mutulī izveļas 5 bruģētāji. Nosteberē pa trepi, visi sariktē smēķus, uzvelk kuplo, kaut ko noburkst, salec busā un uz objektu prom. Es stāvu sētā un domāju, kurš te ir duraks, Garais Džonis vai Jaceks. Gribētos domāt, ka otrais. Eju otrreiz budēļos, tikai šoreiz izkapts līdzi. Jaceks jau paspējis i kuplo uzvilkt, i trenūzenes uzstīvēt. Stulbi smaida un saka, ka nāk arī otra dzelzs rumaka jājējs. Tas otrais, nu akurāt kā poļu pans izskatās. Labi barots, ar ūsiņu, sārtiem vaigiem.....aber prātā nāk gabals par mežu, kurā bij viens riktīgs nams, viens poļu nams, jedritvai kociņ poļu nams. Jaceks smaida, māj ardievas un nopakaļus sauc - lai atkal brauc!

Fū. Tas nu būtu darīts. Priekšā 700 km pa Polijas un Fāterlandes ārēm līdz Frankfurtei, tā kas pie Mainas. Pa ceļam pāris pit-stopi.

Vakarā nokauc bremzes Offenbahā. Kad izklīst dūmi skaidri saredzams pelēkās bultas veidols. Tajā nepārprotami var sazīmēt Čirkainā un Garā Džoņa siluetus. Viesnīca jau pēc fasādes glauna. Skatu bojā pie loga kastītēs augošās plastmasas peonijas un mārtiņrozes. Būt' zināj's būt' paķēris kādu latvāņu sēklu. Augtu griezdamies i vēl salātiem sanāktu. Viesnīcā operē turki.... 5 gab., visi uz vienu šniti, kā kloni. Maksājam savus 40 EUR par naktsmājām, dodam 50. Šamajam nav ko izdot, saka, ka vēlāk atnesīs. Kā tad. Paiet viena stunda, otra, trešā, neviens nenāk, neviens neklauvē, naudas čaukstoņu arī nedzird.

Garais Džonis aun kājas, ies budēļos. Noiet lejā, a tur ta klusums. Viss ciet, viss mierā....redzu, kā mani 50 EUR tiek notriekti lētā, piepīpētā bārā. Bungājos, bungājos līdz no vienām durvīm, cigarešu dūmu mutulī ar vēsturisku hands-free sistēmu ausīs, izveļas piemāvies subjekts, kurš uz manu jautājumu, kur šefs?, atbild - koncerto, cvei štunde varten. Es nodomāju, padi...s, padi..s un būdā. Uz koncertu?! Nevar būt. Karoče, tuvāko stundu laikā redzēju tikai sadzērušos purnus, kas baigi bīdīja štelles pa mobilajiem. Atmetu ar roku, lai jau savāc tos 10 EUR. Garais Džonis jau kā stundu sutināja saldā miegā, kad sapni, pašā feinākajā vietā, pārtrauca - hello, this is administrator. I bring U 10 EUR. Uztrūkos no miega, ielecu biksās un gāju pēc laimesta. :) apskāvāmies, atvadījāmies un pa cisām. Rīt būs gara diena.