19.diena

2014.gada 18.jūnijs - diena, kas pazudusi tulkojumā ;)

Izlidojām no Salvadoras 17.jūnija vakarā un no 18.jūnija maz ko redzējām. Tik vien kā izbaudījām ceļu no Frankfurtes līdz Strasbūrai. Laiciņš bija jauks, +25*C, satiksme arī kā pie cilvēkiem. 

17.diena

2014.gada 16.jūnijs

1.pietura - futbols Portugāle - Vācija.

Maucam uz Ernesto iecienītu kabačoku skatīties futbolu. Šodien par godu vāciem uzvilcis tās izlases kreklu. Tos te (San Salvadorā) var nopirkt uz katra stūra un pat krustojumā "zaļo" gaidot. Šodien bumbu dzenās alus dzērāji vāci un portvīna lietotāji - portugāļi. Kā izrādās, portugāļi bija par daudz iešāvuši. Šitāds kauns un negods. Ņēma un pagrūda vāciešiem ar 0:4. Neglāba pat iedomīgais Ronaldo. Pepes izgājiens vispār bija galīgi nesportisks (iesitot ar galvu vācietim, besījoties par to, ka, iespējams, vācietis nosimulēja pārkāpumu). Šinī iestādījumā visi bija par vāciešiem, tā kā estētisks un sportisks baudījums visiem futbola faniem. Prieks arī par neizteiksmīgo portugāļu spēli. Millera hat-trick. Nu baudāma spēle. Čirkainais arī sakās, ka nemaz nezināja, ka futene var būt tik aizraujoša. Iešot uz treniņiem.....varbūt.....kaut kad....

Džonis spēles gaitā trieca iekšā garneļu kokteili. 

Citreiz jau nebūtu Jums te stāstījis, bet šis bija teicams. Ņemam lielu pokālu, liekam iekšā attīrītas garneles, maucam klāt kinzu, svaigus tomātus, kaut kādu secret mērcīti - i visa lieta. Vēl pa virsu uzšpricējam pikanto mērcīti un aiziet jūriņā. Esmu pilns jo pilns. 

2.pietura - Cotepaque ezers.

Laižam pa haiveju dīķi skatīties. Pa ceļam Ernesto parāda tos iespaidīgos lavas laukus, kas palikuši pēc pēdējā San Salvadoras vulkāna izvirduma. Tas ir vulkāns par kuru klāstīju Jums 14.dienā. Va vellos. Ja tā zapte būtu nošļūkusi uz pilsētu.....būtu posts un negals. Salvadorieši tad nu ņēmuši un uz šīs lavas uzbliezuši haiveju. 

Esam pie ezera. Atlicis tikai pie tā nobraukt. Šis ezers izveidojies vulkāna krāterī. Nevis vienkārša vulkāna, kas atvemj nāvējošo zapti, bet tāds, kas izvirstot aizrāvis pa gaisu pus rajonu. Vārda tiešākajā nozīmē, kalnam norauts jumts. Pelni esot atrasti pat pie jeņķiem Aļaskā. Tagad te ir klusi un mierīgi. Viesnīcas, ēstuves un privātmājas. Cenas te esot stipri pieklājīgas. Ar govju sēklotāja aldziņu te hatonu nenopirksi. Tas nu tā. Braucam pa ceļu lejup. Mammīt mīļā, zobi klab, viss dreb, kratās. Vienā vietā pat Džonis leca ārā parādi komandēt. Ar visu to Ernesto "mīlulīte" gandrīz palika bez buferiem, atrautas pakaļējās šasijas un izsistiem priekšējiem lukturiem. Viss beidzās labi. Bet šis skaitās labākais no ceļiem, pa kuru piekļūt ezeram. Man jau likās, ka vietējie te daudz kreņķi neķer un tā te ir katru lietus sezonu. Neies jau tāda sū... dēļ valdību lamāt - parok, piestiķē, paliek kādu akmeni un miers.

Pie ezera gozējas pāris ūdensmotocikli. Uz jautājumu pa cik naudiņām, ta var dvēseli atveldzēt, saņemam atbildi, ka 1/2 h 30 USD, stunda - 60 USD. Čirkainajam āķis lūpā, sit kāj' gar zemi - vajag. Vajag un viss. Beigts var palikt. Džonis atdara naudas kuli, salasa monētu un laiž Čirkaino plosīties. Atskan auri. Kas tad nu!? Viena nebraukšot, vajag pilotu. Džonis rauc degunu, sakās esot peldšortus mājās uz striķa atstājis, neies jau te semeikās blamēties. Ernesto gribot negribot noaun kājas, pārvelk kreklu un ir gatavs izpildīt Čirkainā kaprīzes. Ring ding ding....ierēcas tas ūdensrumaks.... Ernesto turās rumakam krēpēs, Čirkainais Ernesto krēpēs un aiziet.....Džonis uz nestabilas laipas to visu iemūžina bildēs. Tā nu tā pusstunda pagāja vienos priekos - trusikos un gumijniekos. Pēc pusstundas abi i krastā. Čirkainajam mute smaidā līdz ausīm, adrenalīns ir noķerts. Neskatoties uz to, ka Ernesto tikai ezera vidū Čirkainajam paziņoja, ka viņam tā ir pirmā reize pie šāda monstra stūres. 

Pēc šitādas izjādes pasēžam, iekapājam ko nu kurais un dalāmies priekos. Paskatāmies, kā pāris gringo gribēja rādīt klasi. Beigās sanāca kā vienmēr - bišķi iestrēba ezera ūdeni un dabūja pēc moča peldēt. Nu kaut kā tā. Čirkainajam adrenalīns visai dienai. Arī ceļš augšup vairs nelikās tik briesmīgs.

3.pietura

Braucam mājā. Džonis vaimanā, ka ķirbis sāpot, nespēks un aizdusa piezagusies. Vajagot šlāfenmahen nodarīt. Kamēr Džonis gudri spriedelē, šamie pieripina pie vienas franču ēstuves. Sak, ar tukšu vēderu tikpat kā negulējis. Davai, tin autus, lien čībās un ejam ēst (šoreiz ar šauro "ē"). Nu bija jau dikti ņammīgi. Džonis paņēma puszupīti (akurāt kā paša soļanka garšoja), aso sandwiču (asums laikam bija iztvaikojis, nevienā acī). Čirkainais lobīja iekšā Cēzara salātus.....salāti gandrīz pieveica Čirkaino. Ernesto niekojās ar sendwiču. Bet nu dikti labi māgu pielikām. Čirkainais paspēja vēl izšurīt pa veikaliņu, kas bija pie ēstuves. Atrada makaronus. Nē, nē nevis to ko štopē iekšā makaronēdāji ar boloņas mērci, bet tie našķi, kurus  francūži apsaukuši par Macaron - olbaltuma, cukura un mandeļu miltu našķis ar pildījumu. Var teikt, ka izskatās pēc mini hamburgera. Par 10 gab. - nepilni 5 USD. Ņam, ņam.....garša ļoti laba. Secinājums - arī Salvadorā māk pagatavot makaroņus. :)

4.pietura - hostal San Jose Hotel.

2 h sutinājām. Nu zin kā, lai tauki ap sirdi aptek un miers mājās. Tas bija tas, kas vajadzīgs. Vismaz Džonim otrā elpa parādījās.

5.pietura - biljards.

Ap 20:00 Ernesto i klāt. Šamais arī stundu uz paku nolicis. Braucam vietējo kolorītu skatīt. Šodien tā feini - maz tautas, mazāk piepīpēts. Šodien vairāk redzamas arī senjoritas. Tās, kas šodien ieradušās, nesēž pie bāra letes un neķiķina par katru stulbu joku. Tās kapā biljardu. Kā liecina mani novērojumi, tad daža laba pat teicami. Čirkainais ar Ernesto spiež uz aliņiem, vietējo Pilsner. Džonis pa savai modei jauc kokčiku - cola ar laima sulu. Jāsaka tā, ar katru alēnu Ernesto un Čirkainā meistarības līmenis auga. Ernesto uzstādīja personisko rekordu - iedabūja kulēs sešas bumbas pēc kārtas. Dikti jau nu priecājās, lai gan bumbas arī bija izkārtojušās labvēlīgi. Čirkainais arī pamanījās dabūt 3 pēc kārtas. Vienu brīdi aiz loga dzirdam uznākam riktīgu šļācienu (principā tā te bija katru dienu, no rīta līdz pēcpusdienai saule, nedaudz mākoņi, vakarā vai nakts pirmajā daļā pamatīgi nogāž un miers. No rīta viss atkārtojas. Izlemjam nogaidīt, kad pāries, tad brauksim nakts dzīves epicentru skatīt.

6.pietura - el Carmen.

El Carmen - rajons (iela) San Salvadorā, kur visas ielas garumā, abās pusēs ielai ir naktsklubi,  bāri, pubi un viss, kas tusētājam varētu iet pie sirds. Sezonā te rosība notiek katru dienu. Tagad, šodien 1diena vaļā tikai 2 bāri. Esam otrā kompānija. Vispār jau patukšs. Pasūtam ēdienus un dzērienus un apspriežam nacionālās īpatnības abu valstu pretējo dzimumu savstarpējās attiecībās. Mhmmmm, vistu spārniņi bārbekjū mērcītē bija dievīgi.

Bārmenis te baigo triku iemācījies. Kā Tu ieliec ļuļķi mutē, tad redzi sev acu priekšā uzšķiļamies guni. Un nevis vienkārši šā tā, bet sākumā šķiltava eleganti izvirpinās pa plaukstu, tad apstājas tā, ka tās apakša atduras pret īkšķi un ar mazo pirkstiņu tiek uzšķilta guns. Gribēju jau prasīt, vai šamais to māk ar abām rokām vienlaicīgi. Droši vien, šito triku iemācījies, lai zaķus koļītu.

Tusējam. Ieveļas bariņš ar jauniešiem. 5 geji un zaķis. Ernesto vakara gaitā pacēla likmi no 50USD līdz 300USD, ka tas zaķis patiesībā ir džeks. Hū novs! Šie paņem litru Finlandia un vakara bezmaksas šovs var sākties. Burtiski visi čaļi gērbušies "stabulenēs" (apspīlētās biksēs) un maikā, kas knapi nabu sedz. Visiem pielaizītas, izskūtas pričenes. Un tās manieres, jomajo,......nekas nav pret gejiem un lezbietēm, bet šitā samākslotā un pārspīlētā izturēšanās....kaut kas ar viņiem riktīgi nebija. Tās dejas.....sākumā zaķis ar vienu čali, tad ar diviem, tad trim......"grupņika" apmērs pieauga proporcionāli izdzertajam šņabja daudzumam (un tas atšautais mazais pirkstelis dzerot to žižu, un tās savilktās lūpas :) ) sajūta tāda, ja šī nebūtu publiska vieta, orģijas sāktos te. Beigās uzradās 2 pārīši, kur zaķi kudiš foršāk padejoja un izpildījās. Beigās Čirkainais ar Ernesto izgāja pastampāt grīdu - Ernesto demonstrēja vietējās dancāšanas manieres, a la salsa. Nu neko diena pavadīta godam, jāšļūc uz būdu.

18.diena

2014.gada 17.jūnijs

No rīta jau ierastais rituālais staigājiens uz brokastu vietu. Viesmīlis jau gandrīz nemaz nejautā, ko mēs gribam. Kā šis sataisās iet, tā Čirkainais bļauj valts. Kas ta nu!? Pēdējā dienā, Čirkainais šim galvu sajauca, sagribēdams kontinentālās brokastis tipical vietā. Šis sākumā domāja, ka pārklausījies, bet nekā. Čirkainais teica, ka tas pupu biezenis jau līdz brošai, cik var tās olas rīt un vispār, ja..... Nav problēmu, pēc 5 min. Čirkainais sit iekšā baltmaizes grauzdiņu ar zapti. Nu lai takš.

Ernesto mūs savāc 9:30 un sakās, ka pie pēdējās dienas vedīšot uz botānisko dārzu. Pa ceļam vajadzēja pīpjus nopirkt, a šis tā ar Čirkaino aizrunājās, ka aizmauca garām visām tankštellēm. Botāniskais šamajiem atrodas industriālajā rajonā. Ierodamies par agru, bez pīpēm un Ernesto ar kurkstošu vēderu. Tā kā šamais pats mākot tikai olu uzcept, draudzeni šonakt nav atstājis pie sevis (viņa baigi labi šmorējot), pie mammas viesnīcā nepaēda, tad nu palicis ar vardēm vēderā. Labs i, nolemjam aizlaist uz vienu iestādījumu kaut ko iekost. Šamais klārē, ka te esot savu draudzeni uz randiņiem vedis. Nebija nekāda vaina. Tiek kalti plāni braucienam uz LV.

Botāniskais kā jau botāniskais. Pilns ar visādiem lakstiem. Vienīgais, kas mani pārsteidza bija bambusu audze savu 15m augstumā. Jā, vēl tur bija ierīkota tāda kā izstādīte - pārdošana. Ja kāds laksts nu ļoti iet pie sirds, var to dabūt savā īpašumā. Es jau vienu 2m palmu nolūkoju, biju domājis to pirmajā klasē nosūtīt uz Frankfurti. 

Pēc botāniskā, laižam uz būdu iečilot. Uzkrāmējam parpaliņas. Es vēl aizeju nomedīt kādu paceptu vistiņu, ieēdam un.....laiks jau vilkties lejā, taksis drīz būs klāt. Gaidam, gaidam - nekā! Jau sākam apsvērt iespēju zvanīt taksim paši, jo atceroties, cik Ernesto šorīt bija izklaidīgs, iespējams, šamais aizmirsa vispār taksi pasūtīt. Čiki, briki....pēc 5 minūtēm ir klāt Ernesto. Neesot varējis no mums šķirties, tāpēc izlēmis, ka aizvedīs mūs uz lidostu pats. Kāda runa. Vispār jau ar šo mirkli nostiprinājās atziņa, ka vissvarīgākie ir cilvēki, kurus satiec. Ar kuriem ietusē, kuri Tev visu izrāda. Nekāda tūrfirma to nespēj nodrošināt. Čirkainais saka, ka viens no labākajiem, ja ne pats labākais, iespaidīgākais un emocionālākais ceļojums. Atvadas, Čirkainais vēl nobirdina pāris gaužas asaras, prieka un aizkustinājuma...... Ceļojums esot bijis par īsu un šoreiz nemaz uz mājām nevelkot...

Esam lidostā. Neierasti raits čekings. Un esam pie gate 7. Ir 19:50 pēc vietējā laika. Lidojumam mājās: SAL-MAD-FRA. 10h20m līdz Madridei, tad 2h20m līdz Frankfurtei. Peace!

15.diena

2014.gada 14.jūnijs

Darījām absolūti neko. Kā jau teicu - mēģinājām atpūsties. Sagurām. Nu dikti, dikti.

Izdomājām, ka tā dzīvot vairs nevar, kaut kas jāpadara.

Tā mēs pa spāniski nicht ferštein un ņi bum, bum, ņēmām savu offline spāņu - angļu burtotāju, rakstījām frāzes, gaidījām kamēr mākslīgais intelekts tos iztulkos un rādījām viesnīcas darbiniekiem. Tie sasmējās, bet saprata.

Pēc 10 minūtēm viesnīcas priekšā, bremzēm kaucot pielido taksis. Pa 8 USD mauksim šopingā uz vietējiem lielveikaliem. Kaut kas jau mājā ar jāatved. Var redzēt, ka opis ir vecā kaluma džeks. Uztjūnējis savu auto ne pa jokam. Un tas nekas, ka viss puktekļains un nekopts. Pieskaries pie durvju plastmasas aš roka vai pielīp. Opim pie atslēgām mazā pudelīte ar roku dezinfikatoru, tāda pati karājas pie atpakaļskata spoguļa. Saules sargs nokrauts tā, ka brīnums kā vēl nav nogāzies - 3 pildspalvas, blociņš, visādi papīri pieknaģēti. Priekšējais panelis notapsēts ar kaut ko tepiķim līdzīgu. Pie priekšējās stoikas uguns dzēšamais aparāts. Kondiška nestrādā. Džonis līdz veikalam jau sasvīdis kā cūka. 

Aizbraucam uz bodi.....jobans, bobans......teritorija tāda, kā trīs ALFAS, a iekšā.....nekas. Nu ne tā, ka nekas, bet tik maz bodes tik lielā platībā nebija redzētas. Vislabākais, ka pie elektronikas veikala visi skatās futeni. Izlikti nu kādi 15 TV, ar dažādām collām, dažādu marku un pie katra no TV to cenas.....un pa visiem rāda futeni. Cepuri nost, kāju virsū. Vismaz šis elements ir noslīpēts. Nošpļaujamies un nolemjam, ka ies uz otru bodi, kas točna blakus. Čirkainais kā špļāva, tā vienam fraijeram uz botām...labi, ka šamais nemanīja :) 

Otrajā bodē vismaz kaut kas jēdzīgāks. Apsaukts par Walmart. Iepirkām šo to un izdomājām, ka ies uz 3. bodi. Tā bišķi labāka, bet tāpat nekas priekš mums. Vietējie šopomāni gan defilē kā pa modes skates mēli. Pēc USA apmeklējuma pirkt drēbes un apavus kaut kur citur?, tas jau būtu mazohisms.......

Atpakaļceļam mēģinam nofraktēt taksi. Šamais laužas kā jauna spāniete. Negrib pa 8 dolāri vest. Saka, ka baigi lēti. Grib 10. Tad sāk lauzties Garais Džonis. Čirkainais kā jau izbijis augļotājs, iejaucas vīru štellēs, nosauc 9 USD un....lieta darīta. Rūcinām to dampi klāt un maucam uz būdu. Beigās Čirkainais saka, lai dod visus 10 USD, saka, kas mēs kādi kapeiku pi...., un pie kam vēl taksists angliski žļeberēja un mašīna tāda neredzēti sakopta bija. Beigās Džonis šim 10 USD šis Džonim vizītkarti....atvadamies, aš vai apraudājos. Turējos.....Kā vecis.

Būdā tiek salikts viss šodien samedītais. Izraujam ar Čirkaino uz diviem 0,7l Gatorade un bišķi pameditējam. Vakars klāt, gribas rīt. Kur ta ies rīt, ka aiz loga tā žvidzina, ka nevar saprast vai nevajadzēs laivu.

Beigās lietus tuč tuč pierimst un ejam pa iestaigāto taku uz Las Fahitas. Šodien radošums nav mūsu pusē un pasūtam tieši to pašu, ko iepriekšējā reizē - buritto un ribiņas. Sākam šķīt iekšā....kas tad tas? Džonis sāk vaidēt, ka vairs nevar ieēst, lai gan ribas tikai pusē. Čirkainais sāk satraukties, vai tad tiešām ēšanas čakra būs ciet? Moška kāds ļauno aci uzlicis? Moška kāds suši gabals no vakardienas nav ticis līdz galam norīts un to sev pievācis negausīgais barības vads. Beigās jau viss bumbās....iestrēba Džonis kolu, atlaida jostu vaļīgāk un visu salika sevī. Fū. Labs i tas, kas labi beidzas. Nu ies ka sutināt, lai tauki ap sirdi aptek.

16.diena

2014.gada 15.jūnijs

No rīta aizgājām brokastīs. Un tad tik sākās. Kašķis ne pa jokam. Džonis grib sildīt vecos kaulus būdā, Čirkainais grib laist kaut ko skatīt. Vakardienas mēģinājumi nobukot kādu tūrīti, cieš vispārēju fiasko. Ernesto tusē ar savējiem El Tunco bīčā, mēs spāniski ņe bum bum. Vārds pa vārdam un Čirkainais jau kravā pendeles, braukšot ka viena, ar čikenbusu uz Suchitoto. Džonis arī iecirties - brauc, brauc. Čirkainais pabeidzis uz avīzes malu pārrakstīt no angļu uz spāņu iztulkotās spārnotās frāzes, un....ko Tu domā...atnāk ēmails no Edvīna (Edwin). Edvīns bija viens, kuram Čirkainais rakstīja, un kurš tikai, acīmredzot tagad, saņēma piedāvājumu un uz to atbildēja. Beigu beigās tūrītē aizbraucām abi.

1.pietura - Suchitoto.

Mazs miests Salvadoras vidienē. Kā jau pie sestdienas, jautrība centrālajā laukumā sit augstu vilni. Skan muzāre, konferansjē ir pa brīdim mikrofonā kaut ko parunā. Koku paēnā sēž vietējie. Ir arī dažas personas bez noteiktas dzīvesvietas, kas mēģina no katra pretimnācēja kaut ko dabūt. Pārsvarā jau piķi, jo pīpes neprasīja, lai arī tajā brīdī pīpoju. Čalis jau bija labi nojāņojis 5dien, izskatījās, ka vēl šodien diezgan lielā mutulī. Edvīns tikmēr noskaidrojis, ka plkst. 14:00 policija mūs pavadīs uz iecerēto ūdenskritumu. Tikmēr izejam pastaigāt pa miestu.

Apskatam baznīcu, kas esot vecākā Salvadorā, iešļūcam pāris suvenīru bodītēs, apskatam vietējo mājas (tajās iekārtoti 4 un 5 zvaigžņu hoteļi, bet atstātas vēstures liecības, lai gūtu priekštatu, kā tad agrāk vietējie dzīvojuši. Nu tāds kā hotelis - muzejs. Pēcāk pasēžam laukumā, paklausāmies mūziku un Džonis iešķin patatas fritas.

2.pietura - ūdenskritums

Visi ūdenskritumu skatīt gribētāji ap 14:00 savācas pie policijas iecirkņa. Viņi, reizi dienā, bez maksas ved tūristus uz ūdenskritumu. Pats ūdenskritums nav bīstams, bīstamākais esot brauciens cauri maziem, pāris māju ciemiem. Tur kāds mačetes vicinātājs var sagribēt tavu telefonu, foto kameru vai Calvin Klein bokseršortus. Visus sasēdina džipa kravas kastē un pēc 5 min. esam klāt. Pie mums kaut ko tādu pat iedomāties nevarētu - braukt ar mentu mašīnu, kravas kastē, sēdot uz borta. Ja nu vienīgi masu demonstrācijas laikā, kad aizturēto ir tik daudz, ka nav kur likt, bet uz iecirkni jānogādā.

Zemāk redzams tas brīnums. Ūdens daudzums tajā ir atkarīgs no sezonas. Lietus sezonā ir, sausajā nav. Var būt, bet pie nosacījuma, ka labi nolijis.

Interesantais te nav tik daudz kā fakts, ka tas ir ūdenskritums, bet akmeņu forma pa kuru ūdens pārvietojas. Ikurāt, tas akmens (no gala skatoties) ir kā bišu šūna, no malas skatoties, tie akmeņi kā zīmuļi salikti viens pie otra, veidojot grēdu.

3.pietura - lagūna.

Šodien ārā tāds mitrs, karsts un spiedīgs. Kā saka irsa putās.

Edvīns mūs aizved uz nākamo apskates vietu - lagūnu, kas izveidojusies pēc hidroelektrostacijas palaišanas darbībā. Te var izbraukt ar kuģīti, pārcelties ar prāmi uz otru krastu un ieēst vai iedzert, kādā no daudzajiem restorāniem. Tā kā karstums (vairāk jau mitrums) iznīcinošs, tad spiežam uz aukstu sulu miksu. Kad sēž un nekustās, tad jau diezgan komfortabli.

4.pietura - San Salvadora.

Edvīns tūres beigās uztaisa fikso pilsētas centra apskati. Pabijām interesantā, līdz šim neredzētā baznīcā - tāds kā liels angārs, katrā galā vitrāžas, pa kurām tiek iekšā saules gaisma, radot īpatnēju atmosfēru. Baznīcas vienā galā akmenī un metālā, "izspēlēts" Jēzus krusta ceļš - kādi padsmit eksponāti. 

Pēc tam aizšļūcam uz galveno laukumu. Tur tauta iečilo, uz lielā ekrāna rāda futbola maču. Visi pielipuši ekrānam. Tur var apskatīt baznīcu, kurai vēsturiski liela saikne ar Salvadoras pilsoņu karu. Par to varat palasīt internātā. 

Pēc tam vēl tiekam iekšā nacionālajā teātrī. Šodien it kā bezmaksas apmeklējuma diena vietējiem, tāpēc tūristus iekšā nelaiž. Edvīns uzsit klaču un mūs ved iekšā. Smuki jau. Tikai, cik ievērojam, tad vietējiem teātris baigi nav pie sirds, maz tautas. Kā reiz teātrī noskatījāmies pēdējās 5 minūtes kaut kādai muzikālai izrādei. Ir jau interesanti, ka kāds Tevi ieved, parāda, bet Džonis laikam nav tas, kam intersē vārdi, gadskaitļi, utml. Neturas galvā. Nu neko, bet ja kādam vajag gidu vai ļoti lētas naktsmājas, dodiet ziņu, iedos kontaktus.

5.pietura - Pupuseria

Kā teica Ernesto, nelaidīšu prom, kamēr nebūsiet noprovējuši pupusas. Salvadorā visi svētdienas vakarā ēd pupusas. Kā āmen baznīcā. Visi. Ernesto mūs aizved un savu iecienīto kantori. Pēc skata nu tā, bet pēc garšas teicami. Varu teikt vienu, 3 pupusas vēl ir ok, ceturto jau diez vai varētu iemocīt. Kad ierodamies, savas 20 minūtes vēl dabonam rindā gaidīt, nav kur piesēst. Katram ēst gribetājam (parasti uz galdiņu) iedod tādu kā menju, kurā ir visas pieejamās ēdmaņas un dzerekļi. Tad nu katrs atzīmē, ko cik gribēs. Ēdot uz TV ekrāniem var vērot vietējo naudas šovu - nu kaut kas līdzīgs - gribi būt miljonārs. Pupusas ir tāds kā miltu penkoks, kam vidū ieņurcīts pildījums, vista, gaļas mikss, pupiņu biezenis. Ja nemaldos, kādi 6-7 veidi bija. Tad pavārs to plāceni veikli aizviļā un cep uz karstas virsmas no abām pusēm. Ēd karstu, uzkožot marinētos kāpostus ar Jalapeno piparu, vai apslakot ar tomātu biezeni.

Pirmajā bildē var redzēt mūs visus uzsākot ēšanas maratonu. Otrajā bildē var virtuvē notiekošo apskatīt.

6.pietura - biljards.

Kā jau ierasts, fizisko aktivitāšu vietā izvēlamies iet pagaiņāt bumbas. Arī Ernesto nav pret, jo bumbas padzenāt viņš ir gatavs jebkurā laikā. Čirkainajam padodas arvien labāk un jau šitā nodarbe iepatīkas. Kādas 2 h tiek klapēts pa bumbām, tad metam mieru, ir jau tuvu pusnaktij.

Čau! Tiekās rīt!

14.diena

2014.gada 13.jūnijs

Nezinu ar ko pat lai sāk! Zin kā - 5diena, 13padsmitais, čika laiks....kā tik to visu nesauc. Bail teikt kādu vārdu, ka tik kaut kas nesaiet auzās! Bet mans būt domāt, ka viss jau ir galvās, tobiš sākas galvā. Rakstot šo ierakstu, varu teikt, vismaz Salvadoras pusē nekas sūdīgs nenotika. Mums diena pagāja augstos toņos. Bet par visu pēc kārtas.

Šodiena iesākās pa laisko. Kaut kad pacēlāmies, ietrausāmies biksās un nesāmies kaut ko iekost. Nevis kaut ko, bet, kā ierasts, pa gardo. It kā brokastis katru rītu tādas pašas, pēc sava ģīmja un līdzības, tomēr, katru rītu šis tas tiek pamainīts - te sula savādāka, te baltmaizes bulkas vietā kliju pīrādziņš, ta omlete vulgaris, te tūtiņā satīta un ar mērci nolieta. Forši.

Ernesto ir klāt ap 12:00. Latvijā jau Jūs visi esat noskatījušies Panorāmu, piebeiguši desmaizi un..... Ko nu kurais. Jā, šodien takš man izlaidums - apsveicu, apsveicu. Bet ar nožēlu jākonstatē, ka esmu to nogulējis. Nu vismaz oficiālo daļu. Bet es kā vienmēr esmu gatavs piedalīties furšetē, kūkas šņakarēšanā un salūta palaišanā. Vēlreiz sevi apsveicu un, protams, visus savus mīļos kursa biedrus.

Atgriežoties pie zemeslodes otras puses....mēs maucam kalnos. Var redzēt, ka pa nakti nopietni ir žvidzinājis. Bet vismaz putekļi noskaloti.

1.pietura. 

Bārs. Kaut kur augstu kalnos, tuč, tuč ārpus San Salvador.

Nu šitais bija kaut kas. Uzsita asinis un adrenalīnu visai dienai. Noskatījāmies kā Nīderlandes valstsvienība ar rezultātu 5:1 piesmēja, apkaunoja un pazemoja šībrīža Pasaules kausa futbolā īpašniekus - Spānijas valstsvienību. Mans nav ļauns, bet man ir laba atmiņa. Bet šoreiz es biju par zāles pīpētājiem holandiešiem. Laikam šoreiz bija ko stiprāku pamēģinājuši, tāds futbols sen nebija redzēts. Un te jau var runāt par karmu. Spāņi, kas skaitās top kājbumbas meistari, tāpat arī brazīļi,  ir vieni sasodīti simulanti. Par to vien viņus diskvalificēt. Kā piedur pirkstu, tā spānis gar zemi kā ar mietu pa pieri būtu atrāvies. Bet tie pirmie holandiešu gūtie vārti, nu moins vecīt. Van Pērsijs iziet viens pret vienu pret vārtsargu, tas jau atslābst redzot Pērsiju grīļojamies, pēdējais lec līdaciņā un ar galvu - vāāāāārtīīīī. Vieni no baudāmākajiem. Tas komentētājs TV kastē pēc katriem vārtiem bļauj to "goal" līdz elpas trūkumam, kāsē un atkal to pašu. Šitos visus uz operu, garās notis vilkt! 

Pirmajās divās, zemāk esošajās bildēs, var iegūt priekštatu par vietu, kur lurējām futeni. Un kā jau es teicu, Eiropā šāda tipa iestādījumā kā likts būtu arī viesnīca. Šeit tie ir tikai un vienīgi restorāni. Kā likts, pie šāda iestādījuma ir klāt mini botāniskais vietējās floras un faunas mazdārziņš (kuram lielāks, kuram mazāks).

Tā kā pusstundu ir braukts, laiks ir kaut ko iesist māgā. 

Zemāk, tad nu pāris bildes un neliels komentārs. It kā jau nekas īpašs un publicēšanai nepieciešams, taču gribu dalīties. Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais netņemams.

Kas tas ir? Jā, pareizi, tas zaļais ir laims. Jā, un baltā tik tiešām ir tasīte. Bet tā žiža. Nebijām vēl pasūtījumu nokomplektējuši, kad mačo baltā uzsvārcī atnesa komplimentu no galvenā virtuves nažu vicinātāja. Tas ir tāds kā buljons, tāds kā gaļas novārījums, jūtama perfekta garšas buķete, vidēji tumīgs. Es jau gribēju prasīt vēl vienu - dubulto, bet Čirkainais teica, lai prototies kauna.

Šitais bija fondue (fondjū) salvadoriešu izpratnē. Pilnīgi savādāks nekā mēs to izprotam un gaidījām. Bet garšīgs pēc suņa. Ar saulē kaltētiem tomātiem, mhmmmm. Un maizītes vietā, trīstūrīgajiem kukurūzas čipšiem līdzīgi, baltmaizes pusgrauzdiņi (ne īsti mīksti, ne īsti arī tik cieti kā grauzdiņi)

Nu un pēdējā bilde apliecina, ka vietējie māk arī smeķīgu siera kūku pataisīt. Nu, protams, neiztrūkstošā kapija.

2.pietura. Parque Nacional el Boquerón.

Te tad nu vaigā skatījām veco ugunsspļāvēju - Salvadoras vulkānu (San Salvador Volcano). Vulkāns pazīstams ar iesauku Quetzaltepec un Chaparrastique. Vulkāns atrodas 1800 m augstumā virs jūras līmeņa. Galvenā parka atrakcija ir krāteris (meitas uzvārds Boqueron) 5 km diametrā un 558 metru dziļumā. Tā galvenā atšķirība no citiem dūmu un lavas atvēmējiem ir tā, ka krātera dibenā ir vēl viens mazāks krāterītis - policijas kartotēkā ierakstīts ar vārdu Boqueroncito jeb mazais Boquerón.

Ieejas maksa parkā smieklīga 1 USD. Ieejas maksa neatšķiras vai esi dzimis salvadorietis vai esi gringo vai Eiropietis. Ja esi atjājis sava dzelzs rumaka mugurā, jāšķiras no vēl 1 USD. 

Pirmā bilde ir iedvesmai un iztēlei, kā tas viss izskatās skaidrā laikā. Tā kā mēs esam lietus sezonas sākumā, tad bilde bišķi neizteiksmīgāka (otrā pēc zemāk esošās). Parkā zied enģeļtaures, visādi laksti, īrisi. Lejā (tipa local novadpētniecības muzejs, divās istabās, veltīts šī vulkāna neģēlībām pret cilvēci) var uz brīdi pārtapt par Končitu, ietērpties vietējās daiļavas krāsainajās drānās un sabildēties. Džonis jau gribēja, bet tad piemeta auguma aprises, kleitas izmērus un atteicās - sanāktu bārdains slaiks transvestīts raibā minikleitā. Neies jau blamēties. Laižam tālāk. 

3.pietura. 

Kaut kāds miradors (skatupunkts). Pa ceļam Ernesto teica, ka šis ir no sērijas "must see". Viņa, un nu jau arī mūsuprāt, labākais skatu laukums San Salvadoras iespaidīguma noķeršanai no putna lidojuma. Mūsu gadījumā, mācās virsū Pērkoņtēvs ar savu brandžu. Pamalē varēja redzēt izpildamies viņa bračku - Zibenitto. Zibināja uz vella paraušanu. Lija visu nakti. Bez jokiem.

Zemāk selfijs....

4.pietura - Galapunkts.

Tiešā un pārnestā nozīmē. Tiešā - ka pēc šīs pieturas mūs vizināja uz būdu. Pārnestā - knapi savus vēderus spējām iznest no ēstuves. Viss tik gards, viss tik gards, ka mēs noprovējām gandrīz visu menju. Čirkainais visu dienu kā cikāde zāģēja Ernesto par suši, ka šis salūza....teica, rauj viņ' koks, vedīs ka mūs suši ņammāt, citādi jau miera nebūs. Pie tam uz japāņu ņammātavu. Šie tur labi iekārtojošies, uzbliezuši 4 stāvīgu hatonu. Pirmajā stāvā suši bārs - 12 USD - ēd cik biksēs tev ir rūmes. Otrajā stāvā tāds kā japāņu bistro. 3.stāvā restorāns, kurā izdala grāmatu, kurā tad nu burto un tiec gudrs, kas i kas. Mēs kā jau sliņķi un dīkdieņi šļūcam pirmajā stāvā.....ka Tevi deviņi zibeņi...ne gluži, ka ciet, bet par agru ieradāmies. Pavāri vēl nažus trina, kāds vēl salvetes locīja. Nu labi, ka 15 minūtes jāgaida. Vēders rūca tā, ka varēja domāt, ka pērkons rībina.

A tā jau ieskrietuve feina. Apsēdies pie letes, truli blenz uz tās, un gaidi, kas ta nu būs. Pēc kāda laika, kaut kas brauc un kad acu priekšā nozib šķīvis, mēgini safokusēt skatienu, lai saprastu, kas tā par ēdmaņu. Sākumā bijām tikai mēs 3. Suši zortes mainās ik pa 5 minūtēm. 2 pavāri lec no biksēm ārā, lai sašmorētu tos suši. Katrs uztaisa 2 ruļļus, sagriež katru 8 gabaliņos, liek divus gabaliņus uz šķīvja un laiž apritē. Pēc tam taisa nākamo zorti. 

Sākumā norijām visu, kas pa to lenteri nāca. Nešķirojām. Kad jau iemanījāmies, palikām lepnāki. Raucām degunus, vīpsnājām un laidām to mantu garām. Pēcāk nāca ne tikai suši, bet arī saldais galerts (saldā želeja - nu trīcēja uz to šķīvi ne pa jokam, laikam jau baidījās tikt norīta), arbūzs, kaut kāda zupīte, eļļā fritēts klukstes stilbs, jēla, marinēta gaļītes stērbele ar lokiem un mērcīti. Nu kad mums bija piezagusies sāta sajūta vien ķiķinājām par to, kas lepni vizinājās pa konveijeru. Tauta arī saradās. Kā saka, pēc darba daudzi ieradās nolaist tvaiku - varēja redzēt, ka pasūtina alēnus...tad jau skaidrs - ies divu di... augstumā, kamēr neieradīsies brālis pālis un māsa šmiga. Pēc tam arī policija.......

Stenēdami nesam savas pieēstās un sagurušās miesas uz mašīņu. Secinām, ka gardi jau bija. Izvēle ne tāda kā pie mums Latvijā, bet tomēr.

Zemāk pāris bildes no šīm gastronomiskajām dzīrēm. Šodienas moto - ēd lai dzīvotu un dzīvo, lai ēstu.

Slavenais lenteris un backgraundā redzami rosāmies suši māsteri.

Pirmais suši ir nolikts uz lāpstiņām...

Manis pieminētā gaļas stērbelīte iekš marinādes + lociņš + mērcītis.

Čirkainais darbībā - meistarklase irbuļu zibināšanā. Tiek uzstādīts personiskais rekords - suši ceļš no šķīvja līdz priekšzobiem - 0,6 sekundes. Bet priekšplānā esošais suši arī gards.

5.pietura.

Ernesto pa ceļam uz būdu sāk klārēt, ka šim 5dienās ir tradīcija ar draugiem iet biljardu uzkapāt. Aicina arī mūs. Saliekam ar Čirkaino kopā galvas, īsa bandas apspriede, mi posavetovaļis i Čirkainais rešil.....nu brauks ar. Gribas jau paskatīties kā ta vietējie 5dienā atlaiž.  

Pa ceļam uz biljarda zāli, pie viena no krustojumiem, jau otro dienu pēc kārtas (pēc tumsas iestāšanās) redzu vienu un to pašu transvestītu, nu tā pie divi metri, bišku līks snuķis, apgērbies/usies - o bože moj! Labs i, žvīks, žvāks un pēc 10 minūtēm pieripinam pie dzelzsbetona šķūņa. Viss kluss. Vienīgais kas nodod, ka tuvumā ir tauta, pilnais parkings.  

Ejam iekšā. Liela zāle, piepīpēts, kādi 10 galdi. Pēc 2 minūtēm jūtu, ka Čirkainais sāk trīties. Prasu, ka ta i manu drostaliņ? Esot stresu noķērusi un kreisajā pusē jau pieci sirmi mati. Prasu, kas ta nu? Neesot neviena zaķa. Saku, ka vismaz būs piekrišana no vietējiem puikām. Čirkainais vienalga trinās, tāpēc nopērku alēnu, lai biški noņem to kreņķi. Rinda. Gaidām kādas 20 minūtes, atspirdzināmies un velkam kuplo. Nu tad beidzot, ieriktējamies pie galda, sākam kapāt. Kas ta tas! Kija neslīd. Džonis padomāja, padomāja divreiz un secināja, ka vainīgs lielais gaisa mitrums. Ievērojām, ka daudziem rokā uzmaukts cimdiņš. Nu tāds kā cimdiņš, kurā paslēpjas īkšķis, rādītājpirksts un fakjū rādāmais. Pārējie pirksti pliki - nu lai var aci, ausi vai degunu ērti pakasīt. Džonis arī tādus sagrib. Bartender saka, 3 zaļie un būsi arī stilīgs džeks. Kāda runa. 

Oi, ar cimdu cita aršana. Jeb kā tautā saka - ar nolaistām biksēm, cita dir....... Spēlējam uz maiņām, te Džonis ar Čirkaino, te Ernesto. Sekmes mainīgas. Parādās arī pirmie zaķi. Citi izskatās pie kāda atnākuši, citi sēž pie bāra un medī. Piekrišana visām. 

Interesanti, ka šis bija pagaidām vienīgais iestādījums, kurā nebija bratellas ar stroķiem. Nu nav jau te arī ko zagt. Biljarda galdu paklusām neaizstiepsi. Un alus bāru, paši tā klienti ar kijām un bumbām spēs aizsargāt. 3h palido kā nebijušas. Laiks tīt makšķeres. Ir jau 1:00.

See U rītā.....rīt plānota slābanā un laiskā diena....ir doma atpūsties no atpūtas un neko nedarīt. Lai gan nekā nedarīšana arī nogurdina un no tās vajag atpūsties. Čau!

13.diena

2014.gada 12.jūnijs

Vella ducis...šīdiena, pateicoties Ernesto izgājieniem, pagāja laiskojoties pa pludmalēm, izveicot gastronomiskas izvirtības un atklājot pasaules kausu futbolā tiešraidē no Brazīlijas.

Bet par visu pēc kārtas. Kārtībai jābūt un raksturs jātur rāmjos.

Rīts, ka jau ierasts sākas ar ikrīta vingrošanu, balss izvingrināšanu, gardām brokastīm un kapiju. Laikam jau es Jums nav devis zināt, ko tad šie padod brokastīs... Ir divu veidu - continental un tipico jeb local (pa iezemiešu gaumei). Tās kontinentālās ij redzēt negribu, cik ta var štopēt baltmaizi ar džemu un uzdzert kaut kādu izvilkumu. Mēs štopējam iekšā vietējo māgai domāto - cepts banāns (ne tāds kā mums, bet viņiem te ir lielāki, tieši otrās riktes pagatavošanai domātie), tad ir omletēns no diviem pautiem, baltmaizes doniņa, pupiņu-rīsu-tomātu-sīpolu-kinzas kiš-miš pie kam vēl uzsildīts un tāds kā baltais siers ar kaut kādām sēklām (bišku atsit mūsu pašu sieru ar amoliņa sēklu). Piedzert dod svaigi spiestu naranjos sulu (apelsīnu). Šorīt bija svētku diena, padeva svaigo apelsīnu un zemeņu sulas mix....smeķīgi. Nu un, protams, tēju un kapiju. Brokastis i māgā, esam gatavi doties mazā izklaides braucienā.

Ernesto saka, ka vēl 3 minūtes, var redzēt, ka šim vēl mute kustas. Skaidra bilde, kāpēc mājā kaut ko gatavot, ja var pie mučiņas atbraukt noēsties. Ok, sēžam miera stājā un gaidām starta šāvienu.

Braucam. Ernesto tāds sašļucis, nerunīgs. Čirkainais sāk viņu tincināt, izrādās, ka šamais vakar ar savu draudzeni sastrīdējies un klopi uztaisījis. Ragi dūņās. Gribējis šodien viņu ņemt izbraucienā kopā ar mums, bet nu nekā. Es iesēžos viņam blakus priekšējā sēdeklī un mierinu, būs jau labi. Ja gribi izraudāties, še, ņem manu plecu un manu kreklu raudu dvieļa vietā. Ernesto turas kā vīrs un drīz jau kreņķis ir prom.

Kamēr gaidām, vesels bars gringo (amerikāņi) krāmē savas somas džipa kulbā, paši maurodami kāpj busiņā un kaut kur dosies. Šie viesnīcā bija sutinājuši 2 naktis. Palīdz viņiem 3 tūristu policijas mačo, ar stroķiem, protams. Kā vēlāk izrādīsies, tie ir gluži ne misionāri, kas dodas uz tādiem kā bīstamiem Salvadoras nostūriem sludināt kapitālismu. Un Salvadorā, ja Tu kā vietējais tusē un visur vadā turisto, tad drošības nolūkiem Tev jāziņo tūrisma policijai un, ja pastāv kādi draudi, viņi piekomandē pavadošo kortežu ar cik nu vīriem nepieciešams. Ja vajag, tiek nodrošināts arī atbalsts no gaisa, ar pāris iznīcinātājiem :). Uz 8 gringo bija 3 poliči.

1.pietura. Muelle de la Libertad. 

Zemāk piekabināju vienu foto no internāta dzīlēm (nav iespēju pielikt pašu bildēto, bet nu vismaz lai Jums i poņa pa ko iet runa). Miests kā miests. Šitais ir slavens ar savu ikrīta zivju tirģeli tieši uz mola. Bildē var redzēt, ka mola sākumā ir tādas kā nosegtas vietas, kur rebes bīda tādi turīgāki šeftsmaņi. Zem atklātās saules andelējas visi pārējie. Doma tāda, ka zivju veči mauc okeānā, pievilina tās zivteles, krauj laivā un pret rītu mauc krastā. Piebrauc pie mola, bocmanis nolaiž krānu, laiva tiek pieāķēta, 15 sekunžu laikā uzcelta uz mola. Laivu uzriktē un rateļiem un ar visu mantību paved tālāk, lai ir kur nākamos zvejniekus izkraut. Tad nu no laivām vai lavočkām iet vaļā nebēdnīga andele. Te brauc arī krutu un dārgu restorānu par zivīm atbildīgie indivīdi, lai iepirktu vajadzīgās zivis. Te ir pat serviss, ja negribi to šmuci mājās nest, izveicīgi, saulē iedeguši un iesvīduši vīreļi, ar veiklām un precīzāk roku kustībām dekapitēs pirkumam galvu, izlaidīs kiškas un atkaulos. Tulkojot krievu teicienu - par Jūsu naudu, jebkuras kaprīzes! Tirgo te visu. Man kā zivju bendem jau būtu jāzina, bet visas zivju zortes arī es nepazinu. Plekstes nebija, tas bij' droš kā Šveices bankā. Bija doradas, mencas, tunči, n zortes garneles, krabji, kalmāri, lobsteri, austeres. Zivis visās krāsās un izmēros. I tirgoja arī pa kādai āmurhaizivij. Es gan tāda izmēra "siļķīti" laistu vaļā, lai paaugas, bet ko Tu vietējam padarīsi. Kaut ko uz tās maizes arī gribas uzlikt. Vot Jums mežonīgais kapitālisms.

Iebildējam, pavērojam. Čirkainajam ataust atmiņā Kankāles (kaut kur Francijas rietumos, pie Atlantijas okeāna) austeru ieslidināšanas rauts....Čirkainais gara acīm jau redz kā arī Klusā okeāna austeres laima sulas pavadītas dodas uz citiem medību laukiem. Tā teikt, ziedojas garstronomisko izvirtību Dievam "vaikugaršīgs". Skuju...nav neviena, kas var attaisīt. Varētu jau ar zobiem rubināt vaļā to austeri. Bet tam džekam, kas tipa pievaktē lavočku un tirgojas, kamēr saimnieks aizgājis neceļos, mutē kapsēta...vien pāris dzltenīgi zobi rēgojas.....tas nebūs nekāds kodējs. Nazis ar viņam nav.....laikam jau neko citu par mačeti rokā nav turējis. Rauj viņu dzelošā nātre, ka nemāk tirgoties, nu i nevajag. Sapakojam pekeles un laižam tālāk.

2.pietura. Playa el Tunco. 

Pludmales nosaukums tieši pārburtojot latviešu mēlē sanāk - Cūkas pludmale. Kāpēc? Tāpēc, ka tas akmens izaugums (skatīt bildi zemāk), kas rēgojas iz ūdens, savulaik ir bijis akurāt cūkai līdzīgs. Man jau pēc bildes vairāk izskatās, kā Santa Klauss, kas izlicies garšļaukus uz ziemeļbrieža ādas pie kamīna slapās kājas žāvē. Bet katrs jau redz pa savam. 

Nu pa šito pludmali var teikt vienu - slaistu paradīze. Šeit ar slaistiem saprot sērfotājus (i meitas kā ievas, i vīrus kā ozolus (dažs labs pēc sausa sprunguļa gan izskatījās, pie kam aizmirsis saules krēmu uzziest)) kuri, kā man likās, lielāko dienas daļu sērfo (vai to imitē), kaut ko stiprāku pīpē (domājams kādu kaprona zeķi), vakaros līksmo ar zaļo pūķi (muziciņa te arī ir) un šad tad kopojas. Te ir viesnīcas (zemāk esošajā bildē ir redzams, ka kāds vietējais amatnieks par koka sprunguļos saskatījis līdzības un sastiķējis sērfotāju.

Te ir tikai viesnīcas, pludmales bāri, melnas smalkas smiltiņas, akmeņaina un klinšaina okeāna gultne un.....viļņi. Tā jau pa smuko. Bet spiedīgs šodien pēc vella.....+92* pēc Fārenheita. Ja atmiņa mani neviļ, tad no šitiem grādiem atņem 30, tad atlikumu dala brālīgi uz pusēm un iegūst mums ierastos Celsijus. Un tā, man sanāk akurāt +31*C. Mitrs un silts. Saule uzspīd brīžiem, pamatā aiz mākoņiem, bet var just, ka pieķer ša-ka-tā.

Izbrienamies pa jūru, paskatāmies, kā ta sērfo - lielākie lietpratēji sēž malā, strebj apinīti un gudri komentē, iesācēji sitas pret akmeņiem un rij jūras ūdeni, pārējie, metrus 200 no krasta trako pa viļņiem. Feini. Tā kā peldēt negājām, tad velkam uz bāriņu. Pasūtinām ko nu kurais - Čirkainais grib dekapitētu kokosu nostrebties, Džonis ņem jau iemīļoto cola-cola ar mazo laima sulas šotiņu, Ernesto kaut kādu ledus tēju. Runas ir par visu - nodokļu politikas salīdzināšanu, nodarbinātību, biznesu. Arī par liderīgākām lietām - pirtī iešanu, Līgo papardes zieda meklēšanu, šašlika cepšanu un izslavētajām latvju zeltenēm. Ernesto jau uzprasās braukt uz Latviju študierēt un baudīt Latvju zemes labumus. Šis jau 10 gadus gaidot dzīvošanas atļauju ASV, šim tur Bostonā krusttēvs mitinās, bija domājis tur braukt. Ernesto mums dara zināmu, ka, ja Salvadorā būtu tik viegli tikt pie iebraukšanas atļaujas kā latvju bāleliņiem, Salvadorā nebūtu kas banānus audzē. Visi rautos uz apsolīto zemi.

Vēl aizejam līdz vienai viesnīcai Ernesto čomaku apciemot. Šis tur ir īpašnieks un vasaras sezonā Ernesto uzspēlē kādu dīdžeja setu. Esot pavilcies uz elektronisko mūziku. Bet tas tā, hobija līmenī un lai zaķus copētu, jo iekš Salvadoras ar dīdžeja aldziņu grūti izvilkt. Šim esot sapnis tikt līdz Briselei, kur katru gadu pulcējoties elektroniskās mūzikas grandi - Tiesto, Armin van Buren un citi tipāži. Labs ir, laižam tālāk.

Pa ceļam uz nākošo pieturu, apstājāmies dažās vietās, izdarām "kontrolšāvienus" foto atskaitei. Izbraucam arī 3 tuneļus. Garākais 300m garš - bez apgaismojuma, joslu iedalījumiem, bez ventilatoriem, ārkārtas zvanu telefoniem un evakuācijas izejām. Karoče, ja te notiek šaize, tikai veiksme un ātras kājas var palīdzēt. Caur tuneļiem braukt ar iedegtiem gabarītiem (gaismu tuneļa galā var redzēt, tas tiesa) ir tikpat droši, kā braukt ar "tālajiem" vai pretimbraucošajam midžināt ar "tālajiem". Papildus ekstra ir vietējiem, kas, uzliekot mīksto visai atstarotāju padarīšanai, slāj caur šiem tuneļiem. Tūristi te var baudīt ekstrēmos piedzīvojumus, piemēram, gājiens caur tuneli. Var paveikties, bet var tumsā uzrauties uz vietējo ar mačeti, un nedo Dievs, viņam slikts garīgais būs. Labākajā gadījumā, 5 minūtes kauna un Tevi atbruņos no iPhone, "zaļajiem papīrīšiem", pa lētu naudu pirktā Rolex pulksteņa un, ja iepatiksies, NIKE krosenēm un adidas maikas. Tad nu Ernesto saka kā ir, jābūt uzmanīgam un vispār viņam šie tuneļi kā skabarga pakaļā - dikti nepatīk te braukt, bet ko ta darīs, audzinās raksturu. Jo tikai izbraucot caur šiem tuneļiem var dabūt smuku skatu uz okeāna izgrauztajām klintīm. Labs i, bads klāt.....ko Tu grib, brokastis jau ir vēsture, pa virsu pāris kapijas....cik ta var turēt.

3.pietura. Beto's la Libertad. 

Lai slavēts tas garstronomiskās izvirtības Dievs - "vaikugaršīgs". Ernesto brīdina, ka kantoris dārgs, bet ir to vērts. Ar lielu prieku un pateicību sirdī, daru Jums zināmu, tā tas ir. Tas attiecas uz ēdienu izvēli, noformējumu, raksturu un garšas kārpiņu kairinājuma pakāpi. Par cenām - jebkurā no Eiropas restorāniem, par 3 cilvēku izēšanos jānoliek būtu vairāk. Uz šejienes fona, cik mēs citās dienās tērējām vēderpriekiem, tad noēstie 77,55 USD bija daudz.

Ko tad mēs te lobījām iekšā un ar ko to visu noskalojām. 

Uzkodas. Ernesto pasūtināja zemāk bildē redzamos banānu čipšus ar laimu (laimu dod klāt praktiski pie visa). Tad atnesa vēl Worčestras mērci (viņi to sauc vienkārši par angļu mērci) un iestādījuma pašdarināto sarkano pikanto mērcīti. Ar to tad visu apslaka un slidina lejā. Kā otro uzkodu (bilde pagaidām nav) notiesājām pildītas Jalapeno piparu pusītes ar siera-garšaugu "topiņu". Tāds pikants un dūšu ar piesien.

Otrajā riktē (starp uzkodām un silto) nevarējām atturēties no vilinājuma pašņakarēties ar Klusā okeāna austerēm. Ducītis tika paņemts. Džonim un Ernesto tās bija ugunskristības - pirmo reizi kaut kas tāds tika ņemts mutē. Un ziniet, abi stāvā sajūsmā. Nebūtu siltais, ņemtu vēl. Čirkainais apstiprināja, ka esot makten gardas, neskatoties uz to, ka virsū špricējām laima un nevis citrona sulu, kā Francijā ierasts darīt. Un vēl viena atšķirība - Francijā austeri no čaulas neatdala (ar savu vienīgo kājeli tā paliek piestiprināta pie čaulas un ēdājam tā jāatdala pašam), bet šeit viss jau bija izdarīts - slidini tik iekšā. Paprovējām arī ar aso mērci - arī labais.

Trešā rikte - cepts zivs, ar rīsu piedeviņu, jalapeno-sīpolu-krējuma karsto mērcīti un zaļbarību. Gardi.

Ceturtā rikte. Otrā bilde aiz tās, kas zemāk. Tobiš, nākošā vai zemāk esošai sekojošā. :)

Ernesto rekomendēja nogaršot. Atnesa pusspaini. Jūras velšu krēmzupa. Labākā, kas 33 gadu laikā baudīta. Nezinu par bāzīti, bet šķidrumiņš bija vajadzīgā konsistencē un pēc garšas teicams. Zupā peldēja redzēti un neredzēti okeāna mošķi - garneles, mīdijas, krabji, kalmāri, zivs gabaliņi utt. Mhmmm.....vēders solīja turpmākās 3 dienas vairs neizpildīties un publiskās vietās skaļi neburkšķēt.

Nokalojām to visu ar: Ernesto izkapāja 2 Pilsner alēnus, Džonis - cola ar laima sulu, bet Čirkainais......atkal Ernesto pie vainas.....pasūtīja un atnesa..... Ledus auksts alus kauss, kausa maliņa ar sāls gredzentiņu. Kausā iekšā, apmēram 1/3 no tilpuma - brūna žiža (atsit iesalu). Cik no viesmīļa izvilinājām, tad tur bija slepenie ingredienti, laima sula, Worčestras mērce. Tad nu šo žižu aplej ar aukstu alu un, noskaitot Tēvreizi, mauc iekšā. Pirmais teksts no Čirkainā - sāļš alus. Tai žižā nekas grādīgs nebija, promiles tikai no tā, ko var dabūt izkaujot 0,33l alu ar 5 grādu stiprumu. Esot bijis tā neko. Arī ja nebija, nešpļaus tak ārā....prātā mācība par rakstura audzināšanu! :)

Pasākums tiek nosvinēts ar "kuplo", un visi vienojamies kopējā dziesmā - kas man kait nedzīvot tai okeāna maliņā, dod tik ēst, dod tik dzert, i vēl visu dienu laiskoties....nu zvērā....diena jau šajā mirklī tiek pasludināta par izdevušos.

4.pietura. Pasaules kauss futbolā. Tiešraide no San Paulu, Brazīlija.

Atklāšanas spēle: Brazīlija - Horvātija. 1.puslaiks

Vieta: Kaut kāda cafe pa ceļam uz hoteli. Drīzāk jau pa ceļam no pusdienu vietas. Autiņā paspējām trešdaļu dziesmas noklausīties. Ieejam iekšā, tur jau tauta burās. Kurš no futbola, kurš alus, kurš vairāk par tikko pacepto un padoto zivi priecājas. Citiem vispār viss pie kājas - skatās trulām acīm tālumā. Domāju, vai tik nav kāds slaists no "Cūkas pludmales".

Ieņemam pāri palikušās vietas (protams, sliktākās, jo jāsēž ieslīpi pret TV un atspīd okeāns). TV mazs, bet svētku sajūta ta ir. Lai gan nemaz negribas, pieklājības pēc pasūtām pa dzērienam un pirmo puslaiku noskatāmies šeit. Ernesto veic socioloģisko aptauju, apkopo rezultātus un paziņo - tikai viņš un Garais Džonis ir par Horvātiju. Visi pārējie par brazīļiem, lai gan varētu teikt par spāņiem, jo praktiski visi, kas Brazīļu komandā, ikdienā kapā kājasbumbu kādā no Spānijas klubiem. Mēs jau priecājamies, kad ieradāmies rezultāts bija 1:0 horvātu labā. Pirmais puslaiks beidzas 1:1, maucam tālāk.

5.pietura. Cafe Sunzal. Brazīlija - Horvātija 2.puslaiks

Atkal paņemam pa drinkiem. Te dikti smuks tas restorāns. Skats uz okeānu, vairākos līmeņos (no katra skats uz okeānu), vairāki bāri. Brīvdienās un sezonā te visu laiku mudž no tūristiem un pašmāju viesiem. Te vismaz var futbolu labi ielūrēt. Lielais ekrāns, ērts dīvāns, tā teikt VIP līmeņa serviss. Brazīļi mīkstie džeki vai arī tieši otrādi, teicami aktieri - pie katra mazākā horvātu pieskāriena krīt kā negudri, aš liekas, ka kāja lauzta, roka pa 180 grādiem apgriezusies, galva pušu un acs ārā. Mazie neģēļi pamanās ar 3:1 sasist horvātu brāļus. Nu lai jau. Bet futbola svētkos esam piedalījušies un pirmo maču redzējuši. Nākamo skatīsimies finālu. Pēc šitādas iznešanās visas dienas garumā, feinais nogurums i klāt, laidīs, ka uz būdu.

Paslepus nolūkoju, kā Ernesto, pirms kāpšanas mašīnā, atgāzis galvu, sažņaudzis dūrītē labo roku, pacēlis to pie lūpām, ar kreiso roku mēģina kaut ko izspiest no labās dūrītes. Sākumā likās, ka karstuma dūrienu dabūjis un tagad šilierējas. Nekā nebija, viltnieks tāds, laikam jau lai mamma vai poliči neuzož, šamais mutē iespieda paprāva laima sulu. Tā teikt smacinieka nomērdēšanai, kā nekā 6 ali ribās. Lai arī maziņie pie pusdienām un futbola. Lai arī 0,3l tilpumā, tomēr tie sanāk savi 1,8 litri. 

Pēdējā pietura. Tuč, tuč pilsētas tūre. Ernesto izrauj cauri pilsētai. Parāda ASV vēstniecību. Man likās, ka Rīgā ir cietoksnis. Ha, pie mums ir tikai ziediņi. ASV vēstniecība Salvadorā esot lielākā visā Dienvidamerikā. Sajūta tāda, ka aiz tām sienām kāda CIP mītne un tanku ražotne. Kaz i, moš ir arī. Izvadā mūs un parāda, kur mitinās vidusslānis. Nav tā kā pie mums, ka praktiski pie jebkuras privātmājas var piebraukt. Te ir tā kā pa ciematiem, riņķī žogs, iekšā mājas, pa vidu ielas, pie vārtiem bruņota apsardze. Parādīja arī vienu no šādiem kompleksiem, kur hatons maksā sākot no 500 000 USD. Un nemaz neesot tā, ka ar čemodānu ieradīsies un Tev pārdos - nav vietu. Saki vēl, ka Salvadora ir nabadzīgākā Centrālamerikas valsts. Parādīja arī populārāko nakts dzīves rajonu. Maksā tik ragā, būs Tev dzīres. Nu lūk, diena galā, esam mājā. Sajūta, ka neesam kā tūristi, bet ieradušies pie sena drauga patusēt. Savos 20 gados Ernesto ir krietni vien apķērīgāks un dzīvesgudrāks, nekā sākumā likās. Rīt mūs vedīs vulkānu skatīt un vakarā laidīsim uz suši ēstuvi. Tā vismaz sola Ernesto.

Vakarēšana. Uztaisam Ernesto profilu draugos.lv. Šis gribot bildes paskatīties. Es vēl aizšļūcu līdz bodei, iepērku marakujas, uz ielas no tantuka par 2 USD izdiņģēju 3 treknus mango, pierijamies un pa gultām. Ko ta citu darīsi. Aiz loga plosās maktens tropu negaiss. Smuki zibeņo un ārdās tas pērkoņtēvs. Ar labunakti! Ir jau 23:00, laiks Sīmanim.